Carlos Ruiz Zafon – The Labyrinth of the Spirits (Cemetery of Forgotten Books #4)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Weidenfeld & Nicolson

Manas pārdomas

The Labyrinth of Spirits galvenā varone ir bārene Alicia Gris, kuru savā paspārnē no bērnu nama paņem detektīvs/kapteinis Leandro un personīgi ierāda sava amata prasmes, padara viņu par savu protežē, bet, kā rādīs laiks un kompleksais vairāku līmeņu/pakāpju sižets, tad šāda rīcība no viņa puses nav motivēta vien no labas sirds.

Alisijas raksturs ir savdabīgs, kas ne vienmēr grib pielaist tuvāk kādu un ļaut viņu iepazīt, ass humors un reizēm kodīgs piezīmes u.c. kalpo par aizsardzības mehānismu, lai pasargātu sevi no jauniem pārdzīvojumiem, kuru bērnībā nav trūcis. Pirmoreiz grāmatā lasītājs Alisiju satiek trauksmainā brīdī, kad viņai ir vien kādi pieci gadi un notiek 1938.gada martā spāņu pilsoņu kara laikā notiek uzlidojumi Barselonai. Alisija gūst traumu, kuras izraisītās sāpes viņai sekos līdzi visu mūžu, bet no vēl traģiskāka likteņa paglābj neviens cits kā Fermin Romero de Torres, kuru labāk pazīstam kā strādnieku Semperes grāmatnīcā. Haosa apstākļos abiem nāksies pašķirties, lai tik vēlāk dzīves līkloči liktu atkal sastapties.

Gadi iet un Alisijai padodas atrisināt ne tikai prastas zādzības, bet viņa grib mainīt amatu, izmēģināt pārmaiņas pēc ko citu. Tādēļ pēc apstiprināta lūguma no Leandro puses, viņš Alisijai kā pēdējo iedod ļoti augsta svarīguma lietu. Kopā ar savu galveno miesassargu ir pazudis ir Kultūras ministrs Mauricio Valls. Apstākļi pirms pazušanas neko labu nesola, parokot pat virspusēji dažus gadus atpakaļ top skaidrs, ka būs uzmanīgi jālavierē, lai kādām citam neuzkāptu uz varžacīm un no augstākstāvošo puses Franko Spānijas laikā nenāktu nekāds brāziens un dienas beigās paliktu ar galvu uz pleciem.

Pirms ministra amata Mauricio Valls vairākus gadus bija cietuma priekšnieks. Tieši tā paša cietuma, kur trešajā sērijas grāmatā Prisoner of Heaven iepazinām Fermina pagātnes stāstu. Tieši zem viņa lupas cieta kā The Angel’s Game galvenais varonis rakstnieks  Deivids Martins, tā arī daudz citu sistēmas priekšā bezpalīdzīgu ļaužu, kuru dzīves tādejādi tika izpostītas, un pavisam noteikti dzīves gaita iegriezta pa pavisam citām sliedēm.

Izmeklēšanu Alisijai nav jāveic vienai, ar norādēm no augšas viņai tiek piespēlēts pārinieks, lāga ierindas policists, Vargas, pret kuru Alisijai sākotnēji ir skepse, vai izdosies sastrādāties, vai viņš nebūs pakalpiņš, kas visu noziņos savai priekšniecībai, bet ar kuru izveidojas laba koleģiāla draudzība. Izmeklēšanas gaita abus aizved pa Barselonas tumšākajiem nostūriem, kur apgrozās ne tikai rūdīti noziedznieki, bet arīdzan ne par kapeiku labāki likumsargi, no kuriem nevar nolaist acuskatienu, jo viņi pārstāv tos, kuri gadās par savu labklājību, lai tur vai kas, un neskādēs par līķiem pataisīt tos, kuri to apdraudēs. Šajā aspektā nedaudz varētu piekasīties par divu identiski vardarbīgu policistu tēliem. Viens no tiem ir Fumero, kurš vēl grāmatas sākumā pavīd šur tur, bet tad tiek aizmirsts, kad viņa vietu ieņem cits policists vārdā Hendaya. Varbūt ar to ir gribēts parādīt sistēmas samaitātību, bet tomēr varēja piešķirt tēliem vairāk atšķirību vienam no otra.

Pēc Prisoner of Heaven noklausīšanās uzreiz neķēros klāt The Labyrinth of Spirits lasīšanai, bet nejutos, ka tādēļ būtu kas zaudēts. Vajadzīgā informācija attiecīgajos mirkļos tiek pasniegta, vien ne pa tiešo uz paplātes. Varbūt daļai romāns šķitīs pārlieku izstiepts, vai nevajadzīgi garas liksies pēdējās 80 līdz 100lpp, kad jau romāna kulminācijas brīdis ir bijis, bet personīgi šāda veida nesteidzīga apgriezienu samazināšana trāpīja desmitniekā, lai bez lieka stresa un steigas noslēgtu stāstu un atvadītos no tēliem. Noslēgums, kuram neprasās sērijas turpinājums, vismaz ne par šiem konkrētajiem tēliem, varbūt par citiem, kuru dzīvē Aizmirsto grāmatu bibliotēkai ir bijusi liela nozīme.

Vēl noslēdzoši gribu piebilst ieteikumu izlaist grāmatas apraksta izlasīšanu un bez uztraukuma ķerties tai klāt, jo vismaz mana izdevuma kopijas apraksts pēc grāmatas izlasīšanas šķiet vairāk nekā maldinošs, dodot nepamatotas gaidas.

Iepalicēji #14

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

Shaman by Kim Stanley Robinson

Interesants pirmsvēstures stāsts no mednieku un vācēju dienām. Shaman iesākas ar jauna puiša Loon (vārdi tiek doti ne uzreiz pēc dzimšanas, lai atrastu piemērotāko) iniciācijas pārbaudījuma, lai varētu kļūt par šamani. Grāmatas darbības laiks ir daži gadi, kuros stāsts koncentrējoties uz galvenā varoņa Loon dienām un nedienām, seko arī līdzi viņa cilts ikdienai visos četros gadalaikos un tajā, ko nepieciešams paveikt, lai izdzīvotu skarbās ziemas mēnešus un sagaidītu pavasari.

Salīdzinot ar citiem lasītiem līdzīga tika romāniem par līdzīgu laika periodu, Shaman nav ne ar ko sliktāks, vien varētu nedaudz piekasīties, ka attiecībā uz mednieku un vācēju sadaļu drusku novārtā tiek atstāta vākšanas puse, fokusējoties vairāk uz medniekiem, kā arī vietām tēlu dialogs, īpaši pāris lamāšanās reizēs, šķita ar pārāk mūsdienīgu vārdu izvēli.

***

Furies of Calderon (Codex Alera #1) by Jim Butcher

Furies of Calderon ir standarta fantāzijas stāsts, kurā puisim vārdā Tavi no neievērojama ciemata ir Codex Alera pasaules maģijas sistēmas aizture. Kamēr visi citi vairāk vai mazāk ar lielāku vai mazāku talantu spēj to pielietot, Tavi šis prieks tā vien izskatās ir laupīts pavisam. Tas, protams, viņu padara par ideālu kandidātu varoņa lomai, kuram cīnīties pret valdošo kungu netaisnību.

Kā pretstats Tavi ir Amaras tēls, maģiski apdāvināta un lojāla aristokrātijai, kuras ilūzijas par tās taisnīgumu un darbībām pavalstnieku labā tiek brutāli sagrautas. Izvēles iespējas ir kādas tās ir – pakļauties pavēļu diktātam un dzīvot droši, vai izšķirties par labu saviem principiem un cīnīties pret tiem, kuri tos vēlētos nospiest kā nevēlamu kaitēkli.

Nenoliegšu, ka liels nopelns, kādēļ klausījos Codex Alera sērijas pirmo grāmatu, ir The Dresden Files audiogrāmatu nopelns. Diemžēl šai sērijai nebūs izdevies trāpīt tik precīzi desmitniekā ar ierunātāja izvēli, bet arī pats grāmatas sižets nevienā brīdī pats par sevi nesāka izraisīt dižu līdzi jušanu kādam no tēliem.

***

The Fiery Cross (Outlander #5) by Diana Gabaldon

Outlander sērijas piektā grāmata The Fiery Cross lielā mērā ir Džeimija un Klēras Freizeru, Briannas un Rodžera ikdienas dzīves turpinājums, kurā dramatiskos nolūkos ik pa brīdim notiek kaut kas vairāk asinsriti uzdzenošs nekā, ja tēli nebūtu daļa no vēsturiski romantiska romāna ar ceļošanas laikā elementiem. Ir 1771.gads un visi varoņi, kuri ir dzimuši 20.gadsimtā labi apzinās, ka nekur tālu aiz kalniem nav pilsoņu karš starp ziemeļu un dienvidu štatiem. Nedaudz ziņkārības pēc  ielūkojos, kurš gads minēts sestās grāmatas aprakstā, lai pārsteigtu sevi ieraugot 1772. Pārsteigums vairāk no tā, ka bija jāsagatavojas gandrīz 1500lpp tik īsā laika posmā, un, pieminot lielo grāmatas apjomu, piefiksēji sevi domājot par +/- 700-800lpp garu grāmatu kā salīdzinoši īsu.

Iekš The Fiery Cross detektīvmomenti, kad kāds no kalpotājiem/vergiem tiek saindēts un nogalināts kāda cita svarīgāka kunga vietā, un ap to ievītie vairāk amatieriskie (no tēlu puses) izmeklēšanas centieni, vijas ar varoņu savstarpējām intrigām, romantiskām un cita veida attiecībām. Viens negatīvais aspekts, kas par tēliem no nākotnes šajā grāmatā izceļas (varbūt bija manāms arīdzan iepriekšējā), ir attieksmes maiņa attiecībā uz vergiem, kuru eksistence šķietami pieņemta par pašsaprotamu, un, kamēr bija vismaz simboliski noraidoša attieksme sērijas sākumā un mēģinājumi to mainīt, tad tagad reizēm līdzīgi citiem laika biedriem vergi šķita arī viņiem kļuvuši par mēbeli/instrumentu. Iespējams vien jāpaciešas līdz klausīšos sērijas turpinājumus.

Jāšaubās, vai tik lapaspušu apjomīgā sērijā lasītājs būtu nonācis līdz piektajai sērijas grāmatai, ja viņam tā nepatiktu, kur nu vēl neko par to nezinātu, lai sāktu šo lasīt, nezinot par pārējām. Ar to gribu pateikt, ka Outlander pieder pie sērijām, kuru liktu sēriju kategorijā, kuras vajadzētu lasīt pēc kārtas.

***

The Fallen (Amos Decker #4) by David Baldacci

Pēc visa šī laika kopš atmiņuvīrs Dekers kopā ar bijušo žurnālist Aleksu strādā īpaši viņiem izveidotā īpašājā un speciāli viņiem izveidotajā vienībā, abi nav pazinuši vārda ‘’atvaļinājums’’ definīciju. Tādēļ, kad ne bez mazām pūlēm vairāk attiecībā uz Dekeru un ņemot vērā viņa neordināro personību un ar to saistītos talantus, zinot, ka darbs/vainīgo meklēšana pašlaik ir Dekera dzīves būtība, Aleksa viņu uzaicina ciemos pie māsas ģimenes uz kaut kādu tur mierīgu Baronville mazpilsētu.

Baronville jau pati par sevi nerada idilliskas dzīves iespaidu. Visur kur skaties var manīt aizgājušo laiku pārticību, kuru modernie ekonomiskie apstākļi mazpamazām pārvērš arvien skarbākā realitātē. Labi apmaksāts vai vispār algots darbs meklējams ar detektīva talantu. Nevarētu pilnībā apgalvot, ka nav uzņēmīgu cilvēku, kuri nedomātu kā paša spēkiem nopelnīt naudiņu dienišķajai maizītei, bet, kā Dekers un Aleksa tā atklās pilnā krāšņumā, tad ne visi izvēlas to godīgāko un mazāk asiņaino ceļu, lai to sasniegtu.

***

Prisoner of Heaven (Cemetery of Forgotten Books #3) by Carlos Ruiz Zafon

Prisoner of Heaven sniedz ieskaitu Semperes grāmatu veikala darbinieka (un ne tikai) Fermina Romero de Torres un nedaudz arīdzan Daniela Semperes pagātnē. Izrādās Fermina pagātnē bijuši krietni trauksmaināki un dzīvībai bīstamāki notikumi nekā varētu likt domāt viņa sākotnējais stāvoklis pirmajā Vēja Ēnas grāmatā.

Grāmatas maniere turpina būt līdzīga pirmajās divās sērijas grāmatās esošajai un vēsturiskais romāns mijās ar fantāzijas, mistērijas un droši vien vēl kādu citu žanru elementiem. Ja starp vienu un nākošo grāmatu tiek ievērots lielāks laika atstatums un šis tas no detaļām piemirstas, tad Prisoner of Heaven atmosfēra un audio grāmatas gadījumā arī ierunātājs ļauj tik un tā sajusties kā mājās attiecīgās sērijas kontekstā.

Šeit vēl pievienošu kāda cita lasītāja viedokli.

Mēneša grāmata #60 – Janvāris 2020

Carlos Ruiz Zafon – The Shadow of the Wind (Cemetery of Forgotten Books #1)

Manu viedokli un iespaidus varat izlasīt šeit

Carlos Ruiz Zafon – The Angel’s Game (Cemetery of Forgotten Books #2) (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Deivida Martina dzīve vienmēr vairāk vai mazāk ir bijusi saistīta ar grāmatām, bet tās diemžēl vai par  laimi ir bijušas lielā mērā vienīgais mierinājums skarbajā dzīvē, īpaši pēc tēva nāves/slepkavības jaunībā (māte pametusi abus). Arī karjeras ziņā kā žurnālistam ar sapņiem kļūt par diženu autoru Martinam viegli neiet, bet vismaz ir laipni draudzīgi kolēģi, vai ne? Tomēr, kad Martinam beidzot uzsmaida veiksme un viņa sacerēto pulp fiction krimiķi zem pseidonīma nevien izdot, bet tas arī iegūst popularitāti, atklājas kolēģu patiesās sejas, kuri ir vien tādi paši sapņotāji par kļūšanu par autoru, vien bez panākumiem. Seko sūdzības, kāds grib aiz spīta iegriezt un Martinam zūd darbs žurnālistikā, bet ir vismaz uz kā atbalstīties.

Saprotot, ka kaut arī pēc stila un atmosfēras The Angel’s Game ir līdzīgs Vēja Ēnai, tad dienas beigās abas tomēr nevajadzētu salīdzināt, jo kā skatos citu atsauksmēs daudziem šī ir sagādjājusi vilšanos. Enģeļa Spēle, ja tā varētu izteiktiesm, ir pat vēl īpatnējāka par pirmo sērijas grāmatu, ar kuru to saista vienīgi Semperes grāmatu veikals, kas var nodot vien papildus iemeslus, lai šo norakstītu kā neizdevušos.

Pats grāmatas stāstu ir sadalīts divos lielos un šķietami nesaistītos sižetos. Viena centrā ir mistērija ap Martina īrētās ēkas iepriekšējo īrnieku un viņa neparastos nāvi. Jo vairāk Martins rakņājas pa pagātnes pēdām, jo lielāku pretestību var sākt izjust no kāda, kas nevēlas, ka Martins bāztu savu degunu kur nevajag. Tikmēr otrs saistīts ar mazpazīstamu franču tautības izdevēju, kurš nez kādā veidā ir ne vien dzirdējis par tādu Deividu Martinu, bet par lielu summu ir gatavs nolīgt Martinu, lai viņš sacerētu jaunu reliģiju. Kā naudas summa, tā arī pasūtījuma darba būtībai vajadzētu likt ieskanēties vairākiem trauksmes signāliem Martina prātā, bet jau ja muļķim naudas par daudz, tak neies atteikties no tāda piedāvājuma.

Kā vienam tā otram sižetam sākums ir daudzsološs, bet līdz beigām palika drusku neizmantota potenciāla sajūta. Varbūt būtu iederējies vairāk šausmu žanra elementu piedevas, ne tikai psiholoģiskā mistērija un savdabīgs maģiskais reālisms. Ar to iztulkotu vienu epizodi, kuru nevar nepieminēt, kas būtu Deivida Martina diagnosticēšana ar vēzi galvas smadzenēs un šīs mirstamās kaites izārstēšanu, kas norit maģiskas operācijas viena grieziena ‘’čiks un gatavs’’ veidā, bet pēc tam autors par to vispār piemirst. Kādēļ kas tāds vispār bija nepieciešams grūti saprast. Atliek vien izliekties, ka nekā tamlīdzīga nav bijis, lai nesabojāto iespaidu par pārējo grāmatu.

Ar Enģeļa Spēli autoram nav izdevies notvert to pašu īpašo dzirksti kā ar Vēja Ēnu, bet, piedodot dažus sīkumus šur un tur, un nesalīdzinot pārāk ar to, grāmata var dot lasītprieku.

Carlos Ruiz Zafon – The Shadow of the Wind (Cemetery of Forgotten Books #1) (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Orion Publishing Group Limited

Manas pārdomas

‘’Aizmirsto grāmatu bibliotēka’’ kalpo kā pēdējā mājvieta tām grāmatām, kuras neviens cits vairs neatceras, kurām cerība vēlreiz tikt pārpublicētām un lasītāju mīlētām ir ārkārtīgi niecīga. ‘’Aizmirsto grāmatu bibliotēka’’ ir ne vien īpaša vieta grāmatmīļiem, bet arī slepena un tāda, kuru jebkuram katram nedrīkst atklāt, jo pasaulē atradīsies ne mazums samaitātu cilvēku, kuri savu naidu un dusmas pret iedomātu netaisnību tieši pret viņiem centīsies izgāzt vai nu pret kāda tipa grāmatām vai konkrēti vienu autoru, lai cik neievērojamas un neveiksmīgas nebūtu sarakstītās grāmatas.

1945.gada Barselonā 11gadīgā puiša Daniela dzīve pēc minētās īpašās bibliotēkas apmeklējuma ieņem kursu, no kura vairs nekādiem spēkiem viņam nenovirzīties. Šajā pirmajā tēva iniciētajā apmeklējumā Daniels izvēlas vienu grāmatu, kuru viņam dots aizsargāt un neļaut tikt iznīcinātai ne par ko. Par liktenīgo grāmatu, varbūt vienkārši prastas nejaušības dēļ kļūst Julian Carax pēdējais sarakstītais romāns The Shadow of the Wind, un jau no pirmajām dienām tad viens, tad kāds cits gan pa labam, gan ar spēku un gatavību pastrādāt jebkādu kaitējumu citam, lai iegūtu attiecīgo grāmatu savā īpašumā.

Tas būtu tikai loģiski, ja jaunā Daniela interese pievērstos mazpazīstamajam Huliana Karaksa pagātnes izpētei, lai uzzinātu visu, ko vien būtu iespējams uzzināt. Paša Karlosa Ruisa Safona sarakstītā Vēja Ēna tādejādi interesantā veidā savij gan Daniela, plus vēl vairāku interesantu un pat īpatnēju tēlu iesaistē un palīdzība, detektīvcienīgo izmeklēšanu, gan viņu atrasto Karaksa draugu un paziņu atmiņstāsti. Tomēr viss nenorit laiski un bez satraukumiem, jo pieminētajiem literatūras naidniekiem, Danielam un viņa draugiem uzglūn grāmatas ļaundaris un likumsargs Fumero, kurš nav spējis nomirināties pat pēc Karaksa nāves.

Drusku varētu piekasīties labai ziepenei piederīgas drāmatas attiecībā uz Daniela romantiskās dzīves nedienām, bet uz kopējā fona par to iedomājās vien tagad, iemetot acis citu atsauksmēs un viedokļos. Vairāk par to ieintriģēja mistērija ap autoru Hulianu Karaksu. Šķiet kā man ir patikušas gandrīz visas lasītās grāmatas, kurās darbību ņem ceļojošs cirks, tā līdzīgi ir arīdzan ar izdomātiem autoriem un viņu noslēpumiem un intrigām apvītajām pagātnēm. Kā piemēri pirmie nāk prātā Bolanjo 2666 un J.J. Abrams un Doug Dorst sarakstītais unikums S.