Dalītas izjūtas pēc Dark Matter izlasīšanas. Par ideju plusi un atzinīgi vārdi, bet ne tuvu tam par veidu, kā izmantots sci-fi žanrs tā izpildei, kas vairāk šķita vien kā ērts fons un oportūnisks veids, kā iespraukties žanrā ar cerību iegūt lielāku pamanāmību.
Pēc būtības grāmatu var reducēt līdz atziņai neuztvert ikdienas mazos sīkumus kā kaut ko pašsaprotamu, likt vai nu sev apzināties vai kādam citam dod zināmu, ka tu novērtē gan brīžus ar lieliem priekiem, gan ikdienas momentus un (patīkamo) rutīnu. Arī jautājums grāmatas Goodreads aprakstā “Are you happy in your life?”, ar izdarītajām izvēlēm būtiskos un varbūt ne tik izšķirošos dzīves mirkļos un posmos ideāli un precīzi raksturo to, par ko autors vēlas lasītājam likt padomāt.
No Blake Crouch esmu lasījis vien Wayward Pines triloģiju, kas drīzāk klasificējams kā trilleris ar sci-fi elementiem. Un tajā žanru mikslis izveidots labāks, kam iemesls iespējams meklējams lielākā apjomā, kas palīdzējis loģiskāk un ne tik saisteigti piešķirt darbam jūtamāku drāmu un saistošāku problēmsituāciju un tās atrisinājuma kulmināciju.
Darkmatter gadījumā vairāk ir lielā ideja par paralēlajām pasaulēm un kā katra izdarītā izvēle no dienas uz dienu potenciāli rada jaunu paralēlo pasauli. Varētu, protams, ieslīgt garā diskusijā par cilvēka augstprātību, ka tieši viņa izvēles rada paralēlas pasaules, kas liek pieņemt faktu, ka galaktikā vienīgā dzīvība ir uz planētas Zeme, nemaz nerunājot par miljardiem cilvēku, kuri eksistējuši pirms grāmatas notikumiem un tādā gadījumā, pieņemot spēles noteikumus, paralēlo pasauļu skaits ātri vien kļūtu prātam neaptverams.
Vienkāršs otra ranga universitātes profesors, kuram reiz bija iespēja kļūt par superzvaigzni savā sfērā, tiek nolaupīts, attopas pasaulē, kas lielos vilcienos atgādina viņējo, bet ar muguras smadzenēm var just atšķirību radīto disonansi. Lekšana/ceļošana no vienas realitātes uz nākošo, kurās galvenais tēls tad arī uzdod sev visus eksistenciālos jautājumus, kāpēc arī nepameta sajūta, ka sižeta drāma paliek vien fonā un nav salīdzinoši tik būtiska.
Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.
***
Metro 2033 (Metro #1) by Dmitry Glukhovsky
Neprecizējot cik ilgi ārpasaule ir padarīta neapdzīvojama, no dažām atmiņu ainām spriežot pēc kodolkara, bet ir 2033.gads un neliels skaits izdzīvojušo ir paglābušies un turpina kaut kā nebūt izdzīvot Maskavas metro sistēmā. Lai arī varētu šķist, ka palikt dzīviem būtu visiem pirmajā prioritāšu vietā, tad katastrofu izdzīvojušie jau ir paspējuši nošķirties pa frakcijām. Ir komunisti, kuri pie katras iespējas piesauc Ļeņinu un Staļinu; ir nacisti, kuri cer aizsākt ceturto reihu un ir reliģiski fanāti ar jaunizdomātu Lielā Tārpa kultu, kurš turpina rakt jaunus tuneļus.
Pa vidu visam tam ir grāmatas galvenais varonis Artjoms, kuram jāmēģina izlavierēt tam visam cauri, lai dienas beigās paliktu dzīvs, un, ja ar visiem trakajiem nebūtu pietiekami, tad papildus jautrībai ir vēl kaut kādi tumšādaini Dark Ones. Neviena no grupām viņus neieredz un nebūtu liela māksla piesaukt rasisma tematikas salīdzinājumus, bet Artjoma prāts ir atvērtāks jaunām idejām un pārmaiņām, un grāmatas gaitā secina, ka Dark Ones ir īsā laikā ārpasaules apstākļiem pielāgojies cilvēks un ka no abu nu jau divu atšķirīgu sugu sadarbības visiem būtu lielāks labums.
Ļoti patika audio grāmatai pievienotais specefekts ar metro skaņām starp katru nodaļu. Piešķir gan labu notikumu vietas atmosfēru, gan ļauj prātā nodalīt vienu nodaļu no otras.
***
The Last Town (Wayward Pines #3) by Blake Crouch
Seku novēršana, cik nu tas vien ir iespējams Ītana Bērka un viņam līdzīgi domājošo rokās, lai izglābtu pēc iespējas vairāk cilvēku no briesmoņiem pielīdzināmajamiem Aboritions, kurus mazpilsētas izveidotājs Deivids Pilčers ielaidis Waywars Pines teritorijā, kā atriebību, jo viņa trauslais ego nespēja izturēt, ka visi nemetas ceļos viņa priekšā par viņu “izglābšanu” no ~1800/2k gadu tālās pagātnes. Kaut arī iedomas Pilčeram par sevi ir aizgājušas maksimāli augstu, pielīdzinot sevi Dievam, citiem uzskati par Deividu pārsteidzošā kārtā nesakrīt, lai kādi nopelni būtu viņam cilvēces greizās evolūvijas paredzēšanā. Un to tā nedrīkst atstāt! Pēc tāda veida nodevības un nepateicības, ‘’pēc tik rupja spļāviena tieši sejā’’, cilvēce, kādu to pazīstam, Pilčera acīs var noiet pa burbuli un ļaut jaunajai dominējošajai sugai vaļu, viņam tagad ir vienalga.
Labs triloģijas noslēgums pat ļoti interesantam distopijas trillerim. Protams, ne bez trūkumiem un vietām, kur paurķēties ar vienu vai otru jautājumu, bet, pieņemot spēles noteikumus, izklaidei, kamēr grāmatu lasi vai klausies, nekas cits netraucē. Vienīgi pašās beigās dažu teikumu (pēdiņās) epilogs, kurā autors piedavā, ka tēli no krio-miega pamostas pēc 70k gadiem, varēja arī nebūt, pilnīgi lieks. Tikpat labi varētu būt arī cits skaitlis, kas neko neizmainītu, ja vien nav iecere rakstīt turpinājumu citā sērijā.
***
The Man Who Smiled (Kurt Wallander #4) by Henning Mankell
Lai gan Kurts Valanders ir pieredzējis detektīvs, tad otram cilvēkam atņemt dzīvību, darba pienākumus pildot, nav kaut kas ikdienišķs. Lai kā varētu argumentēt, cik ļoti tas upurim nācis pelnīti, Kurts pārdzīvo, ka vispār kas tāds ir bijis jāizdara (#3 The White Lioness ietvaros).
Tādēļ sērijas ceturtā grāmata iesākas Kurtam esam nolēmušam pilnā nopietnībā beigt darba gaitas kā policistam. Bet visu kājām gaisā apgriež drauga/paziņas lūgums pārskatīt tēva nāves apstākļus, kurš miris autoavārijā, kas pavirši un ar ātru roku atzīta par negadījumu, bet dēlam ir pamats aizdomām uz ko sliktāku. Pati par sevi šāda veida vizīte stūrgalvīgo Valanderu nepārliecina mainīt savu lēmumu, bet šī pašadrauga slepkavība ar šāvienu galvā dažas dienas vēlāk gan to lieliski spēj.
Šoreiz detektīvam un viņa kolēğiem nākas saskarties ar lielā biznesa pasauli, kuru, neesot tajā, izprast parastajam mirstīgajam nav iespējams. Motīvi un paņēmieni, lai to īstenotu, neiekļaujas ierastajos rāmjos. Kur vien dodies, pretī atrodas kāda sekretāre vai cits padotais ar mākslīgi pieklājīgu smaidiņu. Atliek vien atrast gana spēcīgus pierādījumus, lai varētu ar patiku tos aizvākt no viņu sejām. Pēc tik ilgas prombūtnes no aktīva darba (teju pusotrs gads) ir atstājušas savu ietekmi, piemēram, sākotnējs neveiklums liecinieku vai citu intereses personu interviju laikā, bet Valandera instikts un mednieka dzinulis drīz vien tiek no jauna iedarbināts un var atkal darboties ar pilnu sparu.
***
Lab Girl by Hope Jahren
Neslikts memuārs no zinātnieces Hope Jahren puses, no kura gan man būtu gribējies dzirdēt vairāk no zinātniskās puses par un ap uz grāmatas vāka centrālajā lomā ielikto zaļu lapu, t.i. augiem, un autores profesionālo karjeru, un mazāk tīri pašu memumārisma daļu par autores personīgo dzīvi u.c. attiecībām ar kolēģiem.
Ītans Bērks brīvprātīgi piespiedu kārta ir kļuvia par idilliskās Wayward Pines mazpilsētas jauno šerifu. Viss turpina ritēt tāpat, kā pirms tam ar iepriekšējo šerifu, un no iedzīvotāju reakcijas varētu padomāt, ka pirms Ītana cita šerifa nemaz nebūtu bijis.
Bet tā ir tikai maldīga ar kosmētiku nošpaktelētā virskārta. Patiesība, kas slēpjas aiz tās ir daudzkārt skaudrāka. 24/7 novērošanas sistēma 100% nepārklāj visu pilsētas teritoriju, bet nezinātājam būtu neiespējami pārvietoties, lai viņu neuztvertu kāda no daudzajām novērošanas kamerām vai audio neuztvertu sarunu, un par privāto dzīvi savās mājās vispār vari aizmirst.
Iemesls ir reizē prātam grūti aptverams un klišejiski sens – lielāka labuma vārdā. Vairums pilsētiņas iedzīvotāju pat nenojauš, ka viņi vairs nedzīvoa 20.gs beigās vai 21.gs sākumā, bet gan +/-1800, ko tēli jau izsakoties noapaļo jau uz 2000, gadu tālākā nākotnē, un, ka kāds miljardieris vārdā Deivids Pilčers, pie reizes izgudrotājs un citādi ar inteliģenci itkā apdāvināts, precīzi paredzēdams, ka homo sapiens salīdzinoši strauji ar mazu paaudžu starpību paša piegružotās un izmainītās vides iespaidā evolūcijas gaitā pārvērtīsies radījumā, kas ne visiem rādītos pat ļaunākajos murgos. Vienīgi veids, kādā Deivids P.ir izvēlējies paglābt cilvēci ir, maigi sakot, apšaubāms.
Viens robs diženajā plānā un no tā izrietošais jautājums, kas rodas, kāpēc tik maz iedzīvītāju? Cik varu noprast tad diži lielas krio-miegā iesaldētu cilvēkresursu rezervju nav. Otrs, kāpēc, ja vien tas nesaistās ar resursu uzglabāšanu, nebija iespējams nogaidīt ilgāk, lai ļautu aiz pilsētas mūra mītošajiem mošķiem varbūt apmirt, samazināties skaitā vai attīstīties civilizētākā formā. Temats,kam visai īsā grāmata nepaspēj pieskarties, vai pat dot militāra rakstura alternatīvu. Un treškārt, kādi apsvērumi Deividam bijuši, lai neizveidotu vairāk kā vienu cilvēces patvērumu, vai vismaz klusi informēt citua čomus un paziņas miljardierus, lai uzbūvētu ko līdzīgu citur.
Kulminācijas punkts noslēdzas uz laba klifhengera, lai rastos vēlme drīzākajā laikā ķerties klāt triloģijas noslēdzošajai grāmatai.
Slepenā dienesta ağents Ethan Burke vienā jaukā dienā pamostas ar mežonīgām galvassāpēm kaut kādā nekurienes mazpilsētš Wayward Pines, kur virspusēji pirmajā acu uzmetienā viss liecina, ka Ītans atrodas idilliskākajā mazpilsētā un utopijā uz Zemes virsas. Pēc skata vai nu Ītanu kāds ir smagi apstrādājis, vai arī ir sanācis ciest smagā avārijā, bet jau pats slimnīcas apmeklējums raisa bažas par patieso Wayward Pines dabu, un kas gan īsti pilsētelē notiek.
Varētu bezmaz vai padomāt, ka kāds ir izdomājis izvest Ītanu cauri kādam makten sliktam praktiskajam jokam, jo, lai kur viņš grieztos, neviens tieši neatbild ne uz viņa pamatotajiem jautājumiem, ne cenšas kā citādi palīdzēt. Notiek pat tieši pretējais un Ītana dzīvība no visām pusēm tiek apdraudēta, labi zinot, kādu amatu viņš ieņem un kāds sods par to pienākas. Jo tālāk, jo trakāk un sāk nomākt sajūta, ka Ītans ir nokļuvis ļaunāko murgu mazpilsētā.
Bet grandiozākais šoks tiek pašam Ītanam, uzzinot kur un kad (gadskaitļa ziņā) ir nonācis. Ka Wayard Pines patiesībā ir pēdējā parastu cilvēku apdzīvota vieta distopijas pārņemtā pasaulē, kurā mazpilsētas iedzīvotāji vai nu tik tiešam ir noticējuši pasaku meliem, vai arī tiek noturēti ierindā ar bailēm no soda, ja pat aiz neuzmanības tiek pārkāpts kāds no stingrajiem likumiem.
Personīgi pirmā saskare ar Wayward Pines man bija caur seriālu (kad vēl tādus skatījos), kas uzņemts pēc sērijas motīviem, kas tieši palīdzēja noorientēties kas ir kas. Protams, neiztiku bez salīdzināšanas, bet neieslīgu galējībā, lai vienu pasludinātu labāku par otru un tādejādi izbojātu pašas grāmatas klausīšanos. Laikam tas būs kompliments, ja teikšu, ka grāmatas beigas pienāca par ātru un gribējās vēl. Vai arī otrs variants, ka esmu vienkārši pieradis pie krietni lielāka lpp apjoma darbiem.
poseidons99.wordpress.com 
You must be logged in to post a comment.