Graham McNeill – False Gods (Horus Heresy #2)

381817

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Black Library

Manas pārdomas

Ar otro Horus Heresy sērijas grāmatu lasītājs var turpināt vērot nenovēršamo apstākļu domino krišanu, kas novedīs Warmaster un Imperatora labo roku līdz Imperatora un Imperium of Man nodevībai. Neskatoties uz to, ka ir zināms gan pirmais lielais sižeta pieturpunkts (nodevība) un vēlāk seskojošā Horusa sacelšanās sakāve, tad vismaz pirmo divu grāmatu autori pierāda, ka ar visu to ir iespējams interesants stāsts.

Savā ziņā nevarētu rādīt ar pirkstu tikai uz Horusu un apsūdzēt nodevībā tikai viņu. Varētu pat argumentēt, ka Horuss kļūst par upuri gan shēmotājiem un varbūt jau pirms viņa Haosa un Warp dimensijas korumpētiem cīņu biedriem, gan ka dažādu apstākļu summa un sakritība predisponē dažu dievam pielīdzināto varoni. Starp Krusta Karu 63.flotes Astartes un cita veida kareivjiem sāk pieaugt neapmirinātība ne tikai attiecībā uz augošo civilo personu skaitu uz viņu kuģiem, bet arī uz parastajiem mirstīgajiem viņu atklātajās, iekarotajās un citādi Impērijai pievienotajās planētās. Tā vietā, lai viņi tiktu apbērti ar pateicībām par paveikto, lielākoties seko pārmetumi un sodu prasībās par viņu agresivitāti un agresiju ārpus kaujas lauka. Ne viens vien sāk apjaust, ka vairāk nekā divsimt gadu ilgušais Krusta Karš tuvojas beigām, un lielai daļai, kuriem piezogas šī doma, nepatīk varbūtējā nākotne, kuru viņi saskata.

Par pēdējo domino kauliņu, par izrauto tapu, kas paver slūžas un dod vaļu sacelšanās plūdiem, kļūst Horusa lēmums personīgi doties līdzi uz Davin planētas virsmu, lai sodītu nepaklausīgu Impērijas un savas flotes pārstāvi, kas tiku tur atstāt ar ievērojamu skaitu kareivju, lai pārvaldītu tās populāciju. Kurš gan varētu iedomāties, ka šī varenā būtne, Horuss, ar visu uzlabotu un pat pār Astartes pārāko ģenētiku, varētu kļūt par upuri tik nopietnam ievainojumam, ka Viņš tiktu novests uz sliekšņa starp dzīvību un nāvi. Daudzos Horusa padotajos tas izsauc tik lielu izmisumu un paniku, ka viņi ir gatavi uz jebko, pat vērsties pie asi nosodāmo burvestību piekopējiem, lai tikai būtu izmantotas jebkura varbūtība noturēt Horusu dzīvajo pasaulē.

Diemžēl viens no pirmās grāmatas galvenajiem varoņiem, kurš tāds arī ir šajā un šķiet vēl nākošajā arī, XVI leģiona desmitās kompānijas kapteinis Garviel Loken nav starp tiem (viņš tāds nav vienīgais, bet tādu ir retums). Šī atturība gan Lokenu, gan citus viņam līdzīgos padara par mērķiem un liekiem, kaitinošiem traucēkļiem jaunā Horusa režīmam un piekritējiem.

Bet par izšķirošo iemeslu un izšķirošo pēdējo pielienu, kas ļauj aizsākties Horusa nodevībai, varētu minēt pieaugošo skaitu gan civilo, gan arī militāro personu skaitu, kuri sāk pielūgt Imperatoru kā dievu, neskatoties uz to, ka viņš skaidri un gaiši ir izteicies, ka to nevēlas un ka Krusta Karu pamatmērķis no paša gala ir bijis apgaismot cilvēku apdzīvotās planētas par reliģijas kaitīgumu un apvienot tās zem vienas varas. To tad arī izmanto Haosa spēki, lai ar viltu dabūtu Horusu savā pusē.

Pārsteidzoši labi arī Graham McNeill ir sanācis ieturēt līdzīgu stilu, toni un vispārējo militāro garu, ko varbūt pat atvieglo, ja nav jāuztraucas, kā loģiskā veidā izskaidro absurdo Impērijas dažādo paveidu kareivju  (tai skaitā ienaidnieku) skaitu, loģistiku ar visa cita veida resursiem, vai to, kādu iespaidu tas viss atstāj uz neskaitāmo planētu iedzīvotājiem.

Dan Abnett – Horus Rising (The Horus Heresy #1)

625603

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Black Library

Manas pārdomas

Ja aptuveni pirms kādas nedēļas ar Drošo Patvērumu jauno gadu sāku ar iziešanu ārpus komforta zonas, izlasot grāmatu no žanra, no kura pārsvarā cenšos izvairīties, tad ar Warhammer 40k pasauli un tajā ietilpstošo Horus Heresy sēriju (norit aptuveni 10 tūkstošus gadu pirms tam) ir drusciņ citādāk. Nav gluži LitRPG, kuru arī vēlāk šogad sākšu izpētīt un neesmu no tāda veida grāmatām neko lasījis (vismaz atmiņa nekas uzreiz nenāk), bet galda spēļu izcelsme šīm grāmatām noteikti ir. Tai skaitā piesaistīja lielais grāmatu apjoms no dažādiem autoriem – 50+ grāmatas jau Horus Heresy sērijā vien.

Nemaz nelološu domu, ka es spētu kaut cik jēdzīgi izskaidrot par Warhammer 40k pat pašas pamatlietas, nerunājot par ko vairāk. Lieti noderēja daudzie video no YouTube kanāla Luetin09 un īpaši šie divi, ja viņam tas aizņem veselas trīs stundas, tad kur nu vēl man. Turklāt vēl pirmā video sākumā ir piepilde, ka daudz kas tiek vienkāršots… Bez tiem visticamāk palaistu garām vēl vairāk dažādu sīkumu un detaļu.

Horus Rising iesākas Impērijas sešdesmit trešās ekspedīcijas flotes leģioniem pārņemot kontroli pār tās deviņpadsmito atrasto planētu jau 200 gadus ilgušajā Lielajā Krusta karā, kuras mērķis ir atkal zem Zemes jeb Terra kontroles atgūt visas cilvēku kolonizētās planētas. Tās pirms vairāk nekā pieciem tūkstošiem gadu tika zaudētas pēc tam, kad ceļošana ātrāk par gaismu cauri Visumam, izmantojot Warp dimensiju, kļuva neiespējama – periods saukts arī par The Age of Strife . Rezultātā neskaitāmās planētas toreiz atkal un vēl izteiktāk kļuva ‘’neatkarīgas’’ un atbildīgas pašas par sevi.

Šajā nākotnes versijā Impērija ir visa militārā iemiesojums, tādēļ šķiet šajos romānos ir lieki gaidīt ieraugam vienkāršā cilvēka dzīvi. Pastāv tikai karš, un, ja (atkal) jaunatklātajai kolonijai nepatīk, ka Imperium of Man to vēlas atpakaļ savā kontrolē, tad tai pēc pilnas programmas ir lemts to nožēlot, jo jebkuras ekspedīcijas flotes leģioni būs pārāki pār attiecīgās planētas militārajiem spēkiem. Impērijai nerūp vai kolonija/planēta vēlas palikt neatkarīga, vienalga kā, bet tās mērķis tiks panākts.

Pamatā Horus Rising ir no Lunar Wolves leģionu desmitās kompānijas kapteiņa Loken. Viņa individuālās rakstura īpašības, kā arī prasmes un panākumi kaujās, izpelnās ievērību gan no biedriem, gan no paša Warmaster Horusa, kurš par tādu iecelts salīdzinoši nesen, lai Imperators varētu pamest frontes līnijas un doties atpakaļ uz Terra un varētu kam citam. Pat Hourss nav informēts, kāpēc tieši. Visas grāmatas laikā Horuss tiek attēlots arvien labākā gaismā. Tā vien šķiet paveikts ir tik daudz Impērijas labā, kā arī Horuss tik labi ir spējis pierādīt sevi, noturēt smago Imperatora uzlikto nast nastu un pārvaldīt masīvās Lielā Krusta kara flotes, ka pat neticās, ka varētu kas mainīties. Horuss tiek pacelts tādos augstumos un godā, ka nenovēršamais un katram lasītājam zināmais kritiens, zinot sērijas nosaukumu un vēl šo to, ir vēl jo bēdīgāks un smagāks. Līdz tam protams vēl jānonāk, kas atklātā veidā laikam nesekos arī otrajā sērijas grāmatā.

Horus Rising sadalīts vēl divas daļās, no kurām otrajā sešdesmit trešā ekpedīcija izcīna militāras sadursmes ar milzu kiborgveidīgiem un visādi citādi tehnoloģiski pārveidotiem un sevi apzināties spējīgiem insektiem. Vēl neviena šāda veida Impērijas atklātas radības nav izrādījušas kaut mazāko vēlmi sadarboties. Katru reizi ir bijis jāķeras pie ieročiem un tā jāiznīcina, lai cilvēcei nodrošinātu mieru un drošu eksistenci, vienlaikus Impērijas armijās nav daudz tādu, kuru pārāk cītīgi vispirms izmēģinātu cita veida miermīlīgas iespējas. Šīs daļas ietvaros Loken ir liecinieks Warp dimensijā mītošajām Haosa postošajam ļaunumam, bet kļūda seko no pašas augšas, sākot jau ar Imperatoru, ka gan šis incidents, gan visi pirms tam tiek noklusēti. Un manos ieskatos viens no galvenajiem iemesliem, to skaitā arī smagais atbildības slogs, ko Imperators viņam uzvēlis, kas vēlāk pieļauj Horusa nodevību. Šīs daļas ietvaros noris bezprecedenta notikums garajos krusta kara gados, un pirmo reizi kāda no Impērijas flotēm sastop citus pa Visumu ceļot spējīgus cilvēkus. Ir skaidrs, ka viņi pārstāv The Age of Strife katastrofas dēļ zaudētu civilizāciju, atliek tikai noskaidrot, kāds būs šīs tikšanās iznākums – uz sadarbību vai kārtējo reizi uz karu vērsts…

Jāsaprot, ka iekš Warhammer daudz kas ir izteitki pārspīlēts un pāri strīpai/over the top – vis visādos veidos un mērogos. Kā materiālie, tā arī cilvēkresursi šādas nākotnes iespējamaībai ir vairāk nekā absurdi, bet viss tas strādā un nenoveļas no klints, jo grāmatas autors (cerams arī citi un ne tikai Dan Abnett) un Warhammer to apzinās, nepretendē uz ko citu. Jāpiesauc vēlreiz pieminētais kanāls, norādot uz vēl vienu video. Pats noteikti neapstāšos vien ar šeit un turpināšu ceļu Warhammer pasaulē, atliek tikai cerēt, ka būšu veiksmīgi pārliecinājis vai iedrošinājis arī kādu citu.