Alan Moore – Jerusalem

41917711._SY475_

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Dažos vārdos Jerusalem varētu raksturot kā verbālus grafomāna plūdus, kuros pieskaras daudzām filozofiska, reliģiska rakstura tēmām un papildus tam vēl vairākkārt apšaubāmi vēstures informāciju ekspozīciju ainas, kur krietni vairāk par citām vietām rodas jautājums, kādēļ kas tāds ir ielikts izdomātā romānā.

Būtiska romāna daļa ir pēcnāves dzīve, kuras aizsaules pasaules centru autors visai egoistiski ir novietojis virs Lielbritānijas. Nešaubos, ka autors šeit ielicis savus uzskatus un pārliecību par to, kas sagaida cilvēku pēc nāves, bet atšķirībā no citiem momentiem, kā vēstures informācijas ekspozīcijas, tad šeit labi vien ir ka autors šo ir nosaucis par romānu, jo citādāk bez mazākajām grūtībām varētu norakstīt visu teoriju par šo aizsaules versiju; vairāk par to neizplūdīšu pats, jo tas tik ļoti vairs neattiektos uz grāmatu kā tādu.

Alan Moore versija vienkāršojot varētu aprakstīt kā Elles un Paradīzes miksli un nodēvē to par Mounsul, kur nav ne mūžīgas ciešanas, ne svētlaime. Tajā nonāk pilnīgi visi, tai skaitā dzīvnieki un objekti, kur katrs indivīds spēj saskatīt laikatelpu kā ceturto dimensiju un tādejādi arī pa to pārvietoties, cik vien sirds patīk. Vari pieturētos savam dzīves laikaposmam vai pārvietots kaut vai no aizsvēstures līdz tāltālai nākotnei. Ir pieejamas vēl citas iespējas, ka ntās reizes no jauna izdzīvot dzīvi, skatīties to kā filmu (vien bez apzināšanās, ka to dari), vai knastīties pa Zemes virsmu un žēloties par sevi.

Būtisks jēdziens, kas tiek apspēlēts uz nebēdu ir liktenis un brīvā griba, vai maz tāda ir, jo viens tak izslēdz otru. Kamēr grāmatas pirmā trešdaļā vairāk jūtams uzsvars uz dzīves izvēlēm, kad dzīves nogalē vai kādā citā nozīmīgā punktā tēls atskatās uz pagājušo un to, kur tas viņu ir novedis, cik nozīmīga bijusi dzīve, vai kāds viņu atcerēsies, vai blakus ir kāds tuvs cilvēks, lai viņu aiz/pa-vadītu. Tad pēcāk otrā un trešā daļa ir pilnīgā pretrunā, kur tiek pausta ideja, ka viss, kas ir bijis, ir un būs jau ir noticis un notiek vienlaikus. Kāds jau to ir izlēmis un atliek izspēlēt dzīves teātri ar muļķīgu ilūziju par brīvo izvēli. Šāds dzīves uzskats ļoti ērti noņem atbildību par pastrādāto vai gluži pretēji neizdarīto, jo vienmēr vari atrunāties, ka tā taču bija lemts. Prieksit var vien domai, ka ļoti būtiski dzīves gaitu un iespējas, cik situēts būsi utt., gan ģimene un tās apstākļi, gan reģions, kultūra, kurā piedzimsti, un daudzi, daudzi citi pat neuzskaitāmi faktori.

Jerusalem ir grāmata, kurā sižets pavisam droši ir sekundārs vai pat vēl mazāk nozīmīgs faktors tajā, ko autors Alan Moore ir vēlējies pateikt. Šī nebūs grāmata tādam vidusmēra brīvdienu lasītājam, kurā iegrimt, atpūsties un ļauties, lai tā ved pati, un pat gribētos teikt, ka Jerusalem būs domāta ikvienam nopietnam lasītājam, kā vien jāsaka, ka lēmums par gandrīz 1 300lpp (pieļauju tas vien daļu atbaidīs) garās grāmatas lasīšanu jāpieņem pašam un jārēķinās, ka Jerusalem prasīs lielu koncentrēšanos no pašam lasītāja puses, lai saprastu, kas notiek, ko autors ir izklājis uz lapas un grib pateikt, ko papildus sarežģī konstanta lēkāšana laika pat vairāku gadsmitu amplitūdā.

Šeit vēl pienošu citu lasītāja izvērstu rakstu no Goodreads.

Alan Moore, Dave Gibbons – Watchmen

18373361

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: DC Comics

Manas pārdomas

Par Watchmen komiksu vispirms uzzināju tās filmas versijā, un kaut arī ir mēģināts vairākkārt noskatīties reizēs, kad filma tikusi translēta pa TV, tas vienmēr bijis tik vēlu, ka nekad neesmu noturējies nomodā līdz beigām, bet, lai pats  atrastu internetā un noskatītos, neesmu vēl saņēmies . :D Tik un tā no tā, ko ir sanācis redzēt (un dzirdēt atsauksmēs pirms tam), varēja manīt, ka Watchmen nav ierastie kostīmos tērptie supervaroņi. Reālā pasaule šajā variantā tiek ņemta vērā nopietnāk, un ir tikai viens patiess supervaronis ar attiecīgu izcelsmes stāstu (Dr. Manhetens).

Wathcmen komiksā sastopami gan vienkāršais cilvēks, kurš ir pietiekami drosmīgs, lai īstenotu aicinājuma sajūtu cīnīties pret noziedzību veidos, kādos to nespēj likumsargi, gan tādi, kuriem ir acīmredzamas novirzes un var tikai priecāties, ka viņi ir izvēlējušies darboties labo spēku pusē. Par tādiem noteikti apzīmējami divi maskotie varoņi – Roršahs un Komiķis/Komediants. Kamēr viens ciniski apzinās pasaules stāvokli un savu vietu tajā, izmanto katru dāvāto iespēju, lai nodrošinātu sevi un nebaidās no tā, kas viņš ir, tikmēr otrs pieturēsies pie principiem, neskatoties ne uz ko, pat ja tas prasītu viņa dzīvību.

Grāmata aizsākas ar Komiķa nāvi, bet ir 1985.gads un ir pagājusi gandrīz desmitgade kopš maskotie varoņi, izņemot Komiķi un Dr. Manhetenu,kuri darbojas valsts labā, ir aizliegti, tādēļ maz kuram rūp šāda veida pavērsiens. Masu medijos tas noteikti neizraisa nekādu saviļņošanos, tikai Roršahs turpina cīņu un uzņemas detektīva lomu, lai noskaidrotu, kurš nogalināja vienu kolēģiem, un vai tikai nebriest lielāka konspirācija, kuras briesmām pakļauti gan viņš pats, gan citi Roršaha laika biedri.

Noskatoties šo dokumentālo video par komiska tapšanu (nedaudz arī par filmu) izpratne un novērtējums par stāsta komplekso dabu un daudzajām vēl joprojām aktuālajām tēmām tikai pieaug. Wathcmen pasaulē briest Trešais pasaules karš, spriedze starp divām lielvalstīm (ASV un PSRS) tikai palielinās. Loģiski domājot abām valstīm pieejamie kodolieroči atturētu no gan vienu, gan otru no atklātas konfrontācijas un faktiska pasaules gala, bet absolūti drošs nevar būt ne par ko. Vai šajā gadījuma varoņi var palīdzēt atrisināt potenciālo konfliktu vai tikai padarīt visu vēl sliktāku? Kas būtu pieļaujams lielāka labuma vārdā?

Neesmu klasisko supervaroņu komisku fans un labāk izvēlos lasīt grafiskās noveles un mangu, kurā tādu nav, bet Watchmen tāds nav, attēls ar notraipīto smaidiņa zīmotni ir jau ikonisks un zinātājs nesajauks to ar neko citu. Komikss ir bagāts ar prozu ne tikai ilustrāciju paneļos, bet pēc katras nodaļas pievienotais gandrīz vai papildus materiāls ar fragmentiem no izdomātām grāmatām vai avīžu rakstiem piešķir krājumam papildus šķautni. Patika gandrīz ar lielo sižetu nesaistītās ainas no laikrakstu stenda un dueta pie tā – laikrakstu tirgotājs un jaunietis, kas diendienā lasa tur tirgotos komiskus – vienīgais pasaulē, kurā supervaroņi reāli eksistē, dominē komiski par pirātiem. Šeit vēl noslēdzoši pievienoju cita lasītāja viedokli.