Izlasīju, lasu, lasīšu #196 (26.07-08.08)

Izlasīju:

Otto Penzler – The Big Book of Rogues and Villains

Michael J. Sullivan – Age of War (The Legends of the First Empire #3)

Noklausījos:

Mo Hayder – Birdman (Jack Caffery #1)

Douglas Preston, Lincoln Child – The Cabinet of Curiosities (Pendergast #3)

Lasu:

Otto Penzler – The Big Book of Female Detectives

Klausos:

J.S. Morin – Black Ocean: Mercy for Hire #1-12

Lasīšu:

Otto Penzler – The Black Lizard Big Book of Pulps

Klausīšos:

J.S. Morin – Robot Geneticists #1-6

Mo Hayder – Birdman (Jack Caffery #1) (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Klasisks ierindas kriminālromāns ne tajā labākajā nozīmē.

Galvenais varonis detektīvs Jack Caffrey – tēls ar vairāk par dažām personīgajām pagātnes problēmām, kuras netraucē veiksmīgi atrisināt izmeklēšanu. To nenovēršamā sasaistīšana ar tagadnes stāsta sižetu nešķita tā pati veiksmīgākā Nav tik traki, ka nāktos brīnīties, kā šis tēls spēj no rīta piecelties atrast, teiksim, zeķes bez caurumiem vai nenosisties no rīta braukdams uz darbu, kur nu vēl atrisināt smagu kriminālizmeklēšanu, bet pietrūka kas vairāk par pliku skandināviskā detektīva tipu, kurš tas un vēl vairāk nav šķērslis labai karjerai.

Ļaundaris/Slepkava, kurš raksturojumā netiek tālāk par stereotipisko izcelsmes stāstu ar grūtu bērnību, sliktu audzināšanu un bezatbildīgu māti (bioloģiskais tēvs pametis viņus). Psiholoģiskās problēmas un vardarbība, kas aizsākas ar bezpalīdzīgu dzīvnieku mocīšanu, gadiem ejot uz priekšu paslikitinās līdz neatgriezeniskai robežai, kad izjūk attiecības ar stiprām un vairāk vienpusējām jūtām no viņa puses. Varbūt interesantākais aspekts ir sliktā tēla pielāgošanās pēc negaidītas noziegumu partnera nāves, kad jāpielāgojas jaunajiem apstākļiem, kā atrast upuri, ko ar to tālāk iesākt, un tam nenovēršamā krišana likumsargu rokās.

Tālāk par virspusēju tēlu uzbūvi nesanāk tikt un arī sižets vai kulminācijas punkts un tā atrisinājums nav nekas elpu aizgrābjošs. Birdman iespaidā neķeršos klāt tik drīz sērijas turpinājumam The Treatment.

Douglas Preston, Lincoln Child – The Cabinet of Curiosities (Pendergast #3, Nora Kelley #0.5) (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Sižets par un ap Muzeja Briesmoni un īpašu, retu augu, kuru apēdot cilvēks tiek pārvēst ķirzakveidīgā monstrā līdz nepazīšanai, ko paveic auga šķiedrās esošs vīruss, ir izsmelts, bet tas nenozīmē, ka Ņūorleānas FIB aģentam Pendergastam aptrūktos pārdabiska rakstura lietas, kuras izmeklēt.

Dziļi Manhetenes pazemes līkločos tiek atrasts šokējošu, senu, vairāk nekā pirms simts gadu paveiktu slepkavību pierādījumu paliekas. Upuru skaits ir tik liels, ka visai iespējami šis ir nozīmīgs atklājums, pagrieziena punkts amerikāņu sērijveida slepkavu vēsturē. Ne mazāk sensacionāla ir vēsturiskās slepkavas motivācija savai rīcībai, kurš bija ieņēmis galvā, ka tādejādi būtu kaut kādā veidā iespējams atrast veidu, ka paildzināt savu mūžu vismaz par kādu gadsimtu vai diviem.

Protams, sensāciju alkstošais žurnālists un grāmatu autors William Smithback nav tālu jāmeklē, nav divreiz jāmeklē motivācija, lai iesaistītos šādā potenciālā zelta bedrē, ja nu no tā izriet kaut vai vēsturiska true crime grāmata. Smithback ir no tiem autoriem, kuriem vairāk rūp pārdoto grāmatu eksemplāru vai laikrastu skaits, un tādēļ no skaļāks virsraksts var sanākt, jo labāk.

Trešajā sērijas grāmatā The Cabinet of Curiosities nāk klāt arī pa dažam labam jaunam tēlam klāt. Par dažiem nekas labs nav sakāms. Tā vien šķiet katrā grāmatā jabūt vismaz vienam ignorantam, ja ne pat stulbam policistam/detektīvam. Ja pirmajās divās tie bija Coffey (#1) un Jack Waxie (#2), tad šoreiz par tādu lemts būt Anthony Fairhaven. Tikpat labi tēlam vārds varētu nemainīties, jo principā varoņi neatšķiras viens no otra un ir viendimensionāli un izpilda tiem atvēlēto lomu, lai būtu kāds nekompetents tēls likumsargu pusē.

Tikmēr kā viešņa šajā sērijā, varbūt arī kādā turpmākā Pendergast sērijas grāmatā, ir arheoloģo Nora Kellija; pēc #0.5 klasifikācijas spriežu, ka šis varētu būt nosacīts viņas sērijas prīkvels. Krietni niansētāks tēls, bet galvenā skatuves loma tik un tā atvēlēta tā teikt sērijas īpašniekam Aloysius X.L. Pendergast. Interesanti, ka citi tēli gan jaunie, gan iepriekšējās divās redzētie, neviens nezina Pendergasta vārdu, arī pats Pendergasts ir visai piesardzīgs un patur šāda tipa informāciju pie sevis. Drusku lasītājam tiek atklāts no Pendergasta personīgās dzīves, pagātnes, kas sērijai turpinoties ir pat pašsaprotami, bet arī šajā aspektā autori ietur tēla stila un pārāk daudz neatklāj.

Varbūt varētu atrast kritiku sižeta ticamības jautājumā vai pārdabiska trillera klišejiskumā, vai grāmatu formuliskajā dabā, bet nevar noliegt, ka autori pieprot savu arodu un rada izklaidējošus stāstus, ja šāda tipa literatūra iet pie sirds.

Michael J. Sullivan – Age of War (The Legends of the First Empire #3)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Del Rey

Manas pārdomas

Ja nesen lasīts kriminālromāns, par kuru apzīmējums klasisks sava žanra pārstāvis neizpaužas pozitīvi, tad par Michael J. Sullivan fantāzijas sērijas The Legends of the First Empire trešo grāmatu Age of War un pirmās triloģijas noslēgumu šajā sērijā gan tā nevar teikt.

Karš starp elfiem Frey un tās pašos pirmsākumos vēl esošo cilvēci Rhunes piedzīvo pirmās ievērojamās militārās sadursmes kulminācijas lielo brīdi, arī viss ceļš līdz nozīmīgajai kaujai gandrīz ne mirkli neļauj atslābt. Attiecības starp tēliem kā elfiem un cilvēkiem vienam ar otru, tā starp Rhunes un viņu (it kā) sabiedrotajiem elfiem ar to līderi Nyphron priekšgalā, kuri dienas beigās atbalsta cilvēku centienus un mērķus, ir atveidotas ticami. Lai arī ir pa kādam brīdimi, kad piezogas neticamības moments, bet šādas reakcijas biežāk vērojamas tēlu romantisko jūtu uzplūdu brīžos, kad personīgi svarīgāks šķiet kas cits. Lai arī daļai tēlu ir YA varoņu vecums, tad grāmata kopumā neradīja negatīvos iespaidus, kas saistās ar šo kategoriju.

Interesants paņēmiens, kā ieskicēt gaidāmo ar mājieniem, ir izmantoti varones Brin (viena no pirmajām, kura prot lasīt un rakstīt starp cilvēkiem un kuras galveno amatu varētu noreducēt uz vēsturnieces amatu) topošās vispārīgās vēstures grāmatas fragmenti. Varbūt daži šādi fragmenti nedaudz nošāvuši greizi, lika man gaidīt ko tādu, kas nepiepildījās vismaz šajā grāmatā, bet citādi uzslavējams aspekts.

Neuzticība starp desmit cilvēku klaniem un ķildas starp klaniem rada Keenig Persephone grūtības visus noturēt kopā un neļaut ķildām novirzīt viņus no galvenā mērķa. Kamēr vieni uztraucas, ka citam klanam uzticēta pārāk liela nozīme karaspēka nodrošināšanā, tikmēr tie ir noraizējušies par nonākšanu pārtikas piegāžu atkarībā no klana, kuram ir labvēlīgākas zemkopības platības, un tā katram ir pa kādai šķietamai milzu problēmai, kura nu noteikti jāatrisina pati pirmā.

Mazāka uzticība prasītos no ķēniņienes Persefones puses attiecībā uz sabiedrotajiem elfiem un līderi Nyphron. Ko lasītajam ļauts uzzināt, bet ne Rhunes līderei un citiem cilvēku varoņiem, liktu krietni pārdomāt, cik cieši ar šitiem saistīties. Sižeta gaitā sāk rasties neviens vien jautājums par patiesajiem Nyphron mērķiem un kādu lomu viņš atvēlējis cilvēkiem, kā tie tiks izmantoti, lai galu galā virzītu uz veiksmīgu iznākumu tieši viņa Nyphron nodomus. Toties vienlaikus nenoliedzams fakts ir, ka bez elfiem diez vai būtu cerība uz pārmaiņām gadsimtiem ilgajās attiecības, kurās cilvēks ir zemāks par zemu līdzvērtības ziņā ar elfu.

Varoņu un mītu rašanās zelta mirklis, kur viens no galvenajiiem personāžiem noteikti ir Raithe, kura darbības pirmajā grāmatā jau ir izpelnījušās leģendāru statusu. Akurātākais notikumu atspoguļojums pirms mutvārdu tradīcijās šie varoņdarbi no viena pie otra iegūst jau pārcilvēciskus un pārdabiskus apmērus.

Otto Penzler – The Big Book of Rogues and Villains

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Vintage Crime/Black Lizard

Manas pārdomas

Pirms jau laba laiciņa rekomendāciju iespaidā iegādājos vairākas Otto Penzler rediģētus tematiskus īso stāstu krājumus, bet iespējams katras grāmatas apjoma dēļ, plus, ka teju visa grāmata, izņemot ievada vārdi par katru autoru, ir divās kolonnās, atturēja mani pieķerties ātrāk.

Villains nebūtu sarežģīti iztulkot kā ļaundarus, kurus visvieglāk zem šī apzīmējuma ļauj iekļaut slepkavību pastrādāšanas fakts, toties Rogue savus noziegumus pastrādā, izvairoties no šādas rīcības. Šarms, ātra izdoma un spēja ar muti/ar vārdiem izkļūt no piņķerīgas situācijas ar visu lomu ir galvenie viņu ieroči Personīgi nenāk prātā tāds viens visiem  (zagļiem, krāpniekiem u.c.) atbilstošs tulkojums. Domājams blēdis būtu gana precīzs un akurāts.

Stāsti sakārtoti vēsturiskā secībā un pa kategorijām sākot ar The Victorians un pats pirmais stāsts At the Edge of the Crater by L.T. Meade un Robert Eustace ir izvēlēts pareizi. Klasisks detektīva stāsts, mūsdienu gaumei drusku par vieglu labajam varonim detektīvam viss izdodas , bet citādi nav nekādu citu sarežģījumu, piemēram, agrīnāka angļu valoda vai atšķirīgs izteikšanās stils. Arī turpinājums par krāpniecisku gaišreģi iekš The Episode of Mexican Seer by Grant Allennav sliktāks, bet sliktākie The Victorians kateogrijā iekļautie stāsti šķita tieši Dracula Guest by Bram Stoker, kurā Drakula kā tēls nemaz nedarbojas, bet tiek pieminēts vien pašās stāsta beigās, un The Ides of March by E.W. Hornung, kas nebija nemaz tik slikts, bet vairāk radīja ievada iespaidu, varbūt savā laikā laikrastā serializēts, bet atsevišķi un pats par sevi bez kārtīga atrisinājuma liek vēlēties pēc kā vairāk.

Turpinājums ar 19.gadsimta amerikāņiem likās visvājākā kategorija visā grāmatā, kur ne viens no trim stāstiem neizcēlās ar neko vērā ņemamu. Ja nu vienīgi Džeka Londona Moon Facestāsts, kura skatpunkta tēlam tik ļoti riebjas John Claverhouse nenokaujamais optimisms, ka tas kļūst par pietiekamu iemeslu slepkavībai, kam gan manā skatījumā stāsta beigās tiek dota daudz labāka alternatīva motivācija.

The Edwardians nedaudz pārklājas ar Viktoriāņu laiku autoru ziņā un arī stāsta maniere radikāli neatšķiras. Blēži un krāpnieki ir ar nekomplicētu motivāciju un nereti būt modernam Robinam Hudam un ar savām kriminālajām gaitām palīdz tiem, kuriem dzīvē klājies grūtāk un kuriem cerību sagaidīt palīdzību no valsts ir mazas (un nelielu procentu no nolaupītā paturēt sev tīri, lai izdzīvotu). Iekrita acīs, cik daudz seifu uzlauzēju manāmi krājumā iekļautajos stāstsos. Interesanti, kā laiki mainās, kā rodoties jaunām pret-zagļu tehnoloģijām/sistēmām, noziedzinieku izdoma iet līdzi, un piezogas jautājumi, vai šodien šāta tipa tēli arī iegūtu popularitāti.  Pozitīvā zīmē izceļams šķita The Mysterious Railways Passenger by Maurice Leblanc, kurā galvenais varonis Arsene Lupin bēgdams ar vilcienu no policijas nokļūst neapskaužamā situācijā, lai citi pasažieri viņu neatpazītu (ģīmetne ir pabijusi laikrastos), kas nemaz nav tik viegli, ja vilcienu staciju u.c. darbinieki ir informēti. Tikmēr par An Unposted Letter by Newton McTavishbija jautājums par Otto Penzler motivāciju un iemesliem to iekļaut krājumā. Ne sižets, ne proza, ne kaut kas cits uzslavējams. Pat ievadvārdi par kanādiešu autoru vairāk slavē viņu kā mākslas kritiķi un vēsturnieku.

Prieks, ka agrīnā 20.gadsimta amerikāņiem stāstu kvalitātē ir veicies labāk par tautiešiem 19.gadsimta kategorijā. Varbūt jāpasakas vairāk Otto vērīgajai acij šajā laika posmā, vai krietni lielākam iekļauto stāstu skaitam, bet salīdzinoši ar 19.gadsimta amerikāņiem bija jūtami lielāks. Tēli detalizēti, labāk izstrādātas motivācijas attiecīgai rīcībai un sižets biežāk nu jau ir ar izdomu un atrisinājumu, kas patīkami mēdz pārsteigt. Pozitīvi izceļami The Gray Seal by Frank L. Packard, The Eye of the Countess Gerda by May Edginton un The Willow Walk by Sinclair Lewis, kurā galvenais varonis pēc pastrādā (bankas laupītājs) nodzīvo vairāk nekā gadu tikpat kā neko no nozagtā neiztērēdams. Pat ja likumsargi viņu nav notvēruši, tad varētu teikt, ka viņš pats sevi ir zināmā mērā ieslodzīcijis sava veida cietumā.

Turpinājumā Between the World Wars kompozīcija šķita jau krietni labākā, tikai viens vai divi stāsti ar jūtami vājāku sniegumu. Kā atmiņā paliekošus gribētos izcelt Four Square Jane by Edgar Wallace¸ no kura pirms tam esmu lasījis vien Four Just Men sēriju, Footseps of Fear by Vincent Starrett, kurā ļaundaris Dr. B. Edward Loxley pēc sievas noslepkavošanas vairākas nedēļas ir veiksmīgi slēpies no policijas, bet īsā laika periodā manīdams vairākas pazīstamas personas uzkurina viņa paranoju, kas tā teikt pārsprāgst, kad pie viņa ar pavisam citiem jautājumiem ierodas detektīvi, bet uztraukums un paranoja no Lokslija puses ir tik liela, ka viņš pats ir sava gala vaininieks. Pozitīvi varētu pieminēt vēl vairākus stāstus un autorus, bet tad ar dažiem izņēmumiem sanāktu uzskaitīt gandrīz visus. Nu labīīī – The Fifteen Murderers by Ben Hecht, kurā 15 dažādu specialitāšu ārsti izveidojuši konfidenciālu klubu, kurā viens otram grēksūdzes veidā var atzīties par pacientiem, kuru ārstēšana aiz neuzmanības, nezināšanas vai kāda cita iemesla dēļ izvērtusies ar letālu iznākumu. Paturot atmiņā, ka laiks, kad cilvēki varēja nomirt no kaut kā tik banāla kā saaukstēšanās vai nelaimīgi uzkāpjot, piemēram, uz sarūsējušas naglas, jo nebija antibiotiku, tad varbūt jautājumzīme klasificējot varoņus kā Rogue ir pat ļoti pamatota.

Pulp Era, kaut arī ne eksluzīvi tai, laikam var izcelties ar sliktā varoņa kategoriju Yellow Perril, kurus mūsdienās nebūtu iespējams publicēt, kuros sliktie tēli vienmēr ir ar aziātisku izcelsmi, kā tas ir ar The Mystery of the Golden Skull by Donal E. Keyhole un The Copper Bowl by George Fielding Eliot, un attiecīgi Dr Yen Sin un Yuan Li tēliem, kuri, protam, pārvalda kriminālas organizācijas, bet vairāk ir kā sliktie drīzāk savas izcelsmes pēc. Citādāk, saprotot, ka šodien 21.gadsimtā mēs atpazīstam, ka tā nav labi, tad paši stāsti ir baudāmi un lasāmi. Pozitīvāk izceļami ir After-Diner Story by William Irish, kurā tēvs (labi situēts) neordinārā veidā atriebj dēla slepkavību, un We Are All Dead by Bruno Fischer. Stāsts ar rūgtu pēcgaršu (labā nozīmē), stāsts bez uzvarētājiem un ieguvējiem. Sižets par atriebību, kura galu galā atstāj vēl lielāku tukšuma sajūtu un nesniedz gaidīto gandarījumu.

Kas visvairāk izbrīnīja par Post World War II kategoriju un par ko visvairāk manā skatījumā atbildība gulstas uz krājuma sastādītāju Otto Penzler attiecībā autora Erle Stanley Gardner četriem iekļautajiem stāstiem, kuri pirmoreiz publicēti 1927.g., 1930.g. (2x) un 1932.gadā – neviens neatbilst kategorizācijai. Par pašiem stāstiem sliktus vārdus nevarētu teikt, bet manā skatījumā lasīšanu drusku pabojāja jautājumi, kāpēc šie stāsti nav zem citas rubrikas, bet gan pie pēc Otrā pasaules kara kateogrijas. Bez konkurences vislabākais stāsts starp šiem šķita Sweet Music by Robert L. Fish.

Iespējams The Moderns kategorijas stāstu sižetu maniere, tēlu raksturojums un biežāk sastopama daudzpusība vai vienkārši viss kopā veido kaut ko tādu, kas ir pazīstamāks un biežāk kaut kas līdzīgs ir lasīts, bet tikai par vienu stāstu Boudin Noir by R.T. Lawton, kurš vienīgais bija vēsturiskais īsais stāsts no visiem, bija tāda kā meh reakcija. Interesanti, ka pārliecinoši vairākumā šajos stāstos bija ļaundari kā profesionāli algoti slepkavas, retāk advokāti, kuri neskatās tik skrupolizi uz pielietotajām metodēm, lai tiesā iegūtu attaisnojošu spriedumu savam klientam, kas laikam arī saprotams un tāda tipa blēžu tēlu kā agrāk būtu mazāk ticami, ja vien stāsts nav vēsturisks vai darbība nenoris vismaz pirms-interneta un mobilo telefonu laikā. Vai varbūt tas vien prasa lielāku talantu no autora puses. Nepieminēt nevaru humora pilno stāstu no sākuma līdz beigām Too Many Crooks by Donald E. Westlake, kurā Dortmunderam un viņa palīgam Kepleram bankas aplaupīšana (rokot tuneli uz seifu) uz brīdi noiet greizi un viņi paši kļūst par citu bankas laupītāju ķīlniekiem. Tomēr ātra domāšana, ass prāts ļauj izkulties, liekot ķīlniekiem nodomāt, ka viņi ir divi policisti, kas devušies briesmās, lai glābtu ķīlniekus, bet laupītāji acīmredzami nav veikuši ķīlnieku uzskaiti, lai pamanīti, ka pēc brīžā ir par diviem vairāk nekā pirms tam.

Kaut arī, kā jau tas gadās ar katru stāstu krājumu, bija daži stāsti, kur jautājums ‘’kāpēc šis ir ticis iekļauts’’ kļuva skaļāks un kuri burtiski lec laukā no kopējās kompozīcijas, tad ar to ir jārēķinās un kopumā bija interesanti uzzināt tieši par tiem autoriem, kuri savas karjeras laikā guvuši popularitāti, bet tagad ir tikpat kā pilnībā aizmirsti. Pavisam noteikti potenciālā iedomu TBR liste Otto Penzler dēļ kļūs tikai garāka. Pretstatā radās iespaids, ka autori kā H.G. Wells , Bram Stoker Drakulas stāsts vai Džeks Londons iekļauti vairāk aiz principa, ka tos atpazīs arī mazāk izteikti lasītāji.

Izlasīju, lasu, lasīšu #195 (12.07-25.07)

Izlasīju:

Noklausījos:

Brett Battles – The Cleaner (Jonathan Quinn #1)

Douglas Preston, Lincoln Child – Reliquary (Pendergast #2)

Jeff Rovin – Mirror Image (Tom Clancy’s Op-Center #2)

Lasu:

Otto Penzler – The Big Book of Rogues and Villains

Michael J. Sullivan – Age of War (The Legends of the First Empire #3)

Klausos:

Mo Hayder – Bird Man (Jack Caffery #1)

Lasīšu:

Otto Penzler – The Big Book of Female Detectives

Klausīšos:

Douglas Preston, Lincoln Child – The Cabinet of Curiosities (Pendergast #3)

Jeff Rovin – Mirror Image (Tom Clancy’s Op-Center #2) (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pēc PSRS sistēmas sabrukuma joprojām var atrast ne mazums personāžu ietekmīgos amatos, kuri jaunās Krievijas demokratizēšanos un pakļaušanos rietumu modei saskata, kā vājuma pazīmes un novirzīšanos no spožā laika perioda, kad ar Padomju Savienību nevienā jautājumā nevarēja nerēķināties. Piešķil klāt vēl pa kādam krievu organizētās noziedzības darbonim, kuram rūp vienīgi peļņa (dolāros), un gairlaicīgi nebūs.

Kamēr ar viens vaigs tiek rādīts smaidā, atzīmējot jaunā prezidenta ievēlēšanu, tad ar otru dažs labs plāno liela mēroga konspirāciju, lai, tā teikt, atgrieztu valsti uz pareizajām sliedēm, par kurām diezin vai neatkarību ieguvušās vai atguvušās kaimiņvalstis būtu maz tik priecīgas.

Mirror Image, kas publicēta 1995.gadā, pirms Putins savos grožos pārņēmis šo jauno Krieviju un ir savā ziņā interesanti vērot spekulācijas par politisko attīstības virzienu Krievijā un ģeopolitiskajām tendencēm vispār. Citādi visai tradicionāls un klasisks (spiegu) trilleris. Neslikta sižeta dramatiskā arka, kulminācijas brīdis un atrisinājums, lai gan drusku paredzams, un žanra fanam/lietpratējam izklaidējošs, bet Mirror Image uz ko vairāk nevar pretendēt. Grāmatas ierunātājam Michael Kramer sniegumam noteikti pienākas pa kādam labam vārdam, lai uzturētu interesi grāmatas notikumos.

Jāsaka, ka visai optimistisks redzējums uz politisko situāciju Krievijā, par kuru iespējams tā arī varētu nodomāt Borisa Jeļcina prezidentūras laikā.

Douglas Preston, Lincoln Child – Reliquary (Pendergast #2) (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pagājis vairāk nekā gads kopš Ņujorkas dabas muzeja briesmoņa plosīšanās. Katrs no iesaistītajiem personāžiem ir centies ar piedzīvoto tikt galā pa savam. Kamēr žurnālistam un nu jau grāmatu autoram William Smithback tas tikpat kā nemaz nav traucējis turpināt dzīvot un pat ienesis labu kapitālu no pārdotajām grāmatām par notikušo un ļāvis gūt zināmu popularitāti, tad, piemēram, muzeja kuratorei Margo Green ir bijis krietni grūtāk, un ieroča iegāde ir tikai viena no viņas aizsargmehānisma darbībām, lai neļautu murgiem turpināt kontrolēt sevi.

Sērijas otrā grāmata Reliquary par savu pārdabisko radījumu mājvietu padziļinātāk izmanto Ņujorkas pazemes tuneļu (pamesti metro, kanalizāciju sistēmas u.c.) līkločus, kas kvadrātmetru jeb kvadrātpēdu apjomos ir galvu reibinoši. Tos nepārzinot, nav nekāda lielā māksla tajos apmaldīties. Stiepjoties vairāku stāvu dziļumā tuneļi, kā izrādās, sniedz mājvietu un patvērumu ne tikai bez citas pajumtes palikušajiem, tā sauktajiem mole people, bet arī kam šaušalīgākam, kam tādam, ar ko darīšana ir bijusi pirmās grāmatas Relic varoņiem.

Lai ko varētu teikt par prozas literāro augstumu, tad par šāda aspekta izmantošanas spējām atmosfēras radīšanai (pat ja drusku sierīgi) abiem autoriem var sniegt uzslavu. Ne tik poztīvi var izteikties par jaunu tēlu no likumsargu puses Jack Waxie, kurš savā manierē un uzskatos varētu būt policista Coffee dubultnieks no pirmās grāmatas. Kā Coffee, tā arī Waxie tiek izmantots, kā tumsonis, kas tik māk augstā tonī dod pavēles un drīzāk pasliktinās jau tā kritisku situāciju, un, kad tā arī notiek, tad prioritāra būs paša karjeras drošība.

Spriedzes pilno notikumu katalizators ir divu bezgalvainu līķu atrašana Manhetenas dubļainajos piekrastes ūdeņos, kad tā vietā tika meklētas pār bortu izmestas narkotikas aizturēšanas laikā. Lai gan pirmā doma uzreiz nevienam nav, ka kaut kas līdzīgas muzeja briesmonim ir atkal atgriezies, tad FIB aģents Pendergasts ir turpat netālu, un nepieļauj tādu pašu kļūdu. Ņemot vērā pirmās grāmatas Relic epilogu, arī lasītaju nevajadzētu pārsteigt notikumu scenārijs, kurā šis tas ir nogājis greizi un pārdabiski radījumu atkal terorizē Ņujorku.

Brett Battles – The Cleaner (Jonathan Quinn #1) (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Džonatans Kvins – ārštata operators, nepiesaistīts nevienai konkrētai aģentūrai, kura pamata uzdevums ir satīrīt citu atstātas šmuces gan pašu darba devēju, gan trešo pušu radītas, bet kurās nav vēlams parastajiem likumsargiem atrast ko nopietnāku, rastos pārāk daudz lieku jautājumu, un nogludināt jebkāda veida no tā visa izrietošās problēmas, novērst kāda vietējā policista potenciālās aizdomas citā virzienā

Visa Džonatana pasaule tiek apgriezta kājām gaisā, kad pēc pabeigta uzdevuma paša mājās cits līdzīga amata kolēģis mēģina viņu nogalināt. Labi ka vēl jauniņais Neits, māceklis, kurš tik nesen zem Džonatana sācis apgūt profesijas sīkumus, lai vēlāk varētu strādāt individuāli un izdzīvot, iepriekšējā vakarā izšķīries par labu pārnakšņošanai pie Džonatana pēc veiksmīgās misijas, jo pretējā gadījumā pastāv visai liela varbūtība, ka sērijai vajadzētu meklēt citu galveno varoni.

Džonatans pats par sevi vienmēr cenšas ievērot profesionālu piesardzību, jo citādāk nepaspēsi attapties, kad kāds tevi ir pamanījies nogalināt. Tāpēc ļaundara zināšanas par viņa mājas adresi šķiet it īpaši nepatīkams fakts un aizdomas par nodevību sāk krist pat uz ilggadējiem kolēģiem. Nekad nevari būt drošs, kad lojalitāti un koleģialitāti pārsitīs pievilcīgāka apjoma naudas summa.

Lai nekļūtu par vieglu upuri vēl nezināmiem pretiniekiem, Džonatans un Neits ir spiesti bēgt, slēpties un meklēt palīdzību pie gadiem ilgi neredzētas paziņas, varbūtēja drauga Orlando. Varbūt, jo abus saista traģisks pagātnes notikums, kura pieļaušanā kā tādā vairāk vai mazāk pamatoti vainu uz Džonatanu noveļ gan Orlando, gan Džonatans pats. Lasītājam svarīgi neļauties šokējošajam pavērsienam, kad tagadnes spriedzes pilnajiem notikumiem pievienojas konspirācijas par bioloģisku ieroci tieši pret serbiem, kā atriebību par Srebrenicas slaktiņu, ir pat ļoti cieša saistība ar traģēdiju Džonatana un Orlando kopīgajā pagātnē.

Kopumā ļoti labs trilleris kā no autora puses – proza, dialogi un asa sižeta ainas un labi izveidoti tēlo, kur galvenais varonis nav vienīgais ar miesu uz kauliem un ar pamatotu motivāciju, tā arī no The Cleaner ierunātāja Scott Brick izpildījuma puses.