Pirmdienas teikums #131

Pirmdienas teikumā izceļu teikumu no tā, ko pašlaik lasu vai nesen esmu lasījis.

Viņa gulēja pašrocīgi uzmeistarotajā lažā un domāja, kā gan tas var būt, ka laukos katrā kolhozā strādā savs simts cilvēku, bet, lai novāktu bietes un kartupeļus, nepieciešami obligātajā karadienestā iesauktie karavīri, studenti un skolēni.

Laima Kota – Istaba (‘’Mēs. Latvija, XX gadsimts #12)

Laima Kota – Istaba (‘’Mēs. Latvija, XX gadsimts’’ #12)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Dienas Grāmata

Kā tiku pie šīs grāmatas?

Paldies izdevniecībai par grāmatas eksemplāru!

Vērtējums: 4/5

Manas pārdomas

Komunālajā dzīvoklī uz Revolūcijas un Stučkas ielas stūra ir samitināta salīdzinoši raiba un dažāda kompānija, kur neviens pilsonis pat pie labākās gribas nevar sajusties vientuļi un īpaši klusi. Īpaši, ja viens no kaimiņiem ir mūziķis, pie kura šad tad ierodas pa kādam domubiedra. Tomēr, lai nu ko katrs pie sevis reizēm nepadomātu, dienas beigās visi saprot, ka patiesībā viņiem ar kaimiņiem ir paveicies.

Visa ierastā lietu kārtība apmet kūleni, kad biedra Nikolaja paņem pie dziesmas tikai par to vien, ka viņs bijis gana gudrs un labs, lai brāķa preci spētu lietderīgi pārvērst tautai derīgā mantā. Nu labi, varbūt kaut kas vairāk iekrita paša kabatā, bet apbalvojuma vietā par tik lielām rūpēm par līdzpilsoņiem, še tev pateicība! Tukšā platība, protams, ilgi tāda nepaliek, un ar un ap to faktiski turpinās galvenais sižets*

Kaut arī (un par laimi) neesmu piedzīvojis grāmatā aprakstītos laikus, kādēļ vairākas epizodes droši vien tika palaistas garām, var vien pasmaidīt par epizodi, kur viena no kaimiņienēm slavē parastā telefona ievilkšanu kā milzu tehnoloģiju un valsts progresa pierādījumu, un bažas par senioru spējām tik līdzi izraisa smieklus. Netrūka arī citu humoristisku epizožu. (: Bet par dzīvošanu komunālā dzīvoklī un preču deficītu, kad tagad tik aizej un spēj samaksāt, atliek tikai pašausmināties.

Ir noprotams, ka darbība noris 80.tajos gados, bet konkrētu gadskaitļu minēti netiek. Ir vien tādu lielu notikumu atskaites, kā Brežņeva bēru pārraide un Černobiļas katastrofa, kura tieši skar dzīvokļa iemītnieku Romānu. Valsts bezatbildība, nevienam īsti neko nesakot,

No tām grāmatām, kuras no ‘’Mēs. Latvija, XX gadsimts’’ ir lasītas, šī ierindojama starp labākajām un noteikti rekomendējama gan lieliem, gan ne tik maziem. Grāmata, kur nevienu tēlu negribētos virzīt kā galveno, drīzāk tas ir viņu visu kopums un laika periods un vieta, kas jebkuros laikos ietekmē cilvēka dzīvi un personību.

Noslēdzot gribas pieminēt pārfrāzētu citātu no vairākus gadus sena raksta par Kubu kāda žurnālā. ‘’Viņi izliekas, ka mums maksā, un mēs izliekamies, ka strādājām.’’ Tas, manuprāt, precīzi atbilst daudziem tajā laikā (kas zin varbūt ne tikai).

Šeit Bārbalas viedoklis un skatījums.

********Apzināto maitekļu zona********

*Kaimiņa Nikolaja vietā ierodas Afganistānas kara nomocīts cilvēks. Viņš nezin kur miera dzīvē dēties un ar sevi iesākt, meklē glābiņu alkoholā. Liek sevi saukt par Afgāni, nevis pēc vārda, kas arī jau norāda uz tēla raksturu un īpašībām, un pret pārējiem kaimiņiem ir tik neciešams, ka tas ierosina viņos vēlmi pēc atsevišķiem dzīvokļiem. Un par izdomas un mērķtiecības trūkumu sūdzēties šeit neviens nevar. Tomēr šķiet beigās viņu ietekme bija spēcīgāka un spējīga izmainīt cilvēku uz labo pusi. (: