Brandon Sanderson – Elantris (Elantris #1) (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Mistborn un The Stormlight Archive sērijas līdz šim bija vienīgās, kuras no šī autora daiļdarbiem biju klausījies, un abās bija sastopami labi izstrādāti tēli un pasaules uzbūve, un viena no otras gana atšķirīgas maģijas sistēmas, lai nenāktos saskatīt acīmredzamas līdzības. To pašu var teikt arī par Elantris, kas iznākusi pārsteidzoši pasen, 2006.g., bet labi zinot, cik apjomīgas ir viņa grāmatas, un pieļaujot, ka to izstrāde nav viena laiska vakara darbs, tad var arī to saprast.

Elantris pirms desmit gadiem bija šīs pasaules galveno notikumu, varas un maģiskā spēka epicentrs. Tās iemītniekiem pieeju maģijai Shaod un zināšanas par dažādas sarežģītības un komplicētības līmeņa simboliem. Kaut arī, cik saprotu, tad Shaod nav dzīvs organisms vai kāda infekcija, bet pārmaiņu process, kas piemeklē ‘’inficēto’’ personu; varbūt ne gluži kā tādas simbiotiskas attiecības, bet tālu no tā arī nebūtu. Viss bija labi un rožaini. Ap Elantris pilsētu tai apkārt gadsimtu gaidā izveidojās vairākas citas pilsētas, kuru pastāvēšana un resursu, piemēram, pārtikas apgāde varēja tikt nodrošināta ar elantriešiem piešķirtās maģijas palīdzību, kad viss pirms desmit gadiem vienā momentā mainījās. Pēkšņi no dzīviem dieviem elantrieši pārvērtās neizprotamas slimības graustos, bet pats šausmīgākais, ka Shaod tagad viņus un katru nākošo, tagad jau upuri, pārvērta dzīvos miroņos bez pulsa un ar neizmērojamu izsalkumu, kaut arī ēst vairs nav vajadzības. Pa virsu visam tam tagad katrs ievainojums un tā radītās sāpes nekur nepazūd un ievainojumu nepazūd, tie krājas un krājas tik ilgi līdz indivīds vairs nespēj izturēt un zaudē prātu. Neviens ne tad, ne šo desmit gadu laikā neizprot, kas varētu būt tā mainījies vai noticis, lai Shaod un maģiskie simboli pārstātu darboties un radītu tik drastisku pretefektu.

Lielākā daļa no grāmatas notiek vienā no reiz greznās Elantris piepilsētām Arelon (pārējās vairs resursu trūkuma dēļ vairs nespēja sevi uzturēt). Pārmaiņu rezultātā pie varas nākošais karalis Iadon ieviesis nestabilu titulu iegūšanas sistēmu, balstītu tīri uz ienākumiem un bagātības līmeņa. To labi apzinās Derethi baznīca, kura ir gatava izmantot pilnīgi jebkādas metodes, lai izplatītu savu ticību visā zināmajā pasaulē. Ar šo ‘’svēto’’ misiju saistās viens no lielajiem sižetiem, kuru īstenot nosūtīti divi radikāli atšķirīgi priesteri, Hrathen un Dilaf, vienu brīžiem māc šaubas par savu ticību un otrs ir izteikts fanāts, kas grāmatas laikā tiek risināts un kas ietekmē visus tā personāžus. Radās iespaids, ka šī baznīca vien izliekas par tādu, nevis atzīstas un sauc par sevi par teokrātisku valsti/impēriju, lai iesūtītu savus priesterus citu ticību pārstāvētās valstīs.

Par Elantris visgalvenākajiem tēliem būtu devējami karaļa dēls Raoden un Teod valsts princese Serene, kura grāmatas sākumā ierodas Arelonā, lai slēgtu laulību ar princi un tādējādi ar šo savienību pasargātu Teod no ārējiem draudiem. Tā vietā par šoku pašai, Serīna atrod sevi jau atraitnes statusā. Viņai tiek paziņots, ka Raoden negaidīti smagi saslimis un tā rezultātā miris, bet jautrākais, ka pirms tam noslēgtā laulību kontraktā ir punkts par gadījumu, ja otra puse nomirst pirms laulībām, ka tādā brīdī Serīna skaitās precējusies, viņai jāpaliek lojālai un nedrīkst precēties ne ar vienu citu.

Serīnai, atšķirībā no Arelon pieņemtās sociālās kārtības par sieviešu lomu un vietu sabiedrībā, ir stipri vien neatkarīgāka domāšana un uzdrīkstēšanās rīkoties. Viņa nekavējas ne mirkli iesaistīties vietējā politikā un rīkoties, kā uzskata par labu pēc iespējas lielākai pavalstnieku daļai, un nedomā pirmkārt un/vai galvenokārt vien par sevi.

Tikmēr princis Raoden (tautā krietni populārāks un mīlētāks par tēvu) nevis guļ kādā kapa bedrē, bet patiesībā Shaod dēļ  ticis izraidīts uz Elantris. Kaut arī kopš krasajām pārmaiņām ir pagājuši vien desmit gadi, šī īsā laika periodā neizpratnes un baiļu dēļ kļūt par nākamo upuri ir izplatījušās viena par otru arvien trakākas baumas gan par slimību, gan stāvokli Elantris pilsētā un, kas tajā iespundētie dzīvie miroņi dara. Ne kāds ir centies aizdomāties, kāpēc kāds kļūst par Shaod upuri, un kā varētu palīdzēt, ne kā varētu atjaunot maģijas darbošanos, vai maz tas iespējams. Vieglāk ir izlikties, ka problēma neeksistē. Bet Raoden tik viegli nepadodas un viņa mūžīgais optimisms un ticība citu labajās īpašībās nemaz to neļauj izdarīt. Prinča sākums lielpilsētā, kuru grāmatas sākumā kontrolē vairākas bandas, nav viegls, ja ir vēlēšanās palikt pie skaidra prāta, bet, par laimi, ārkārtīgi veiksmīga sastapšanās ar neitrālu Elantris iemītnieku Galladon izveido neizmērojami veiksmīgu sadarbību un draudzību, bez kuras būtu stipri vien atšķirīgākas pirmās grāmatas beigas.

Tad nu starp šiem trim ceļo Elantris skatpunkts – princi Raoden un situāciju Elantris pilsētā, princesi Serīnu un viņas cīņu gan par savu vietu Arelon karaļnamā, gan pret Derethi baznīcas priesteriem un viņu nolūkiem arīdzan pret pašas dzimteni. Ne brīdi netiek dots gana garš atpūtas vai dīkstāves brīdis, ir gan politiskā intriga (pat pārpārēm), gan savs procents romantikas un ne mirkli neiestājas garlaicības moments.