Aidan Harte – Irenicon (The Wave Trilogy #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Jo Fletcher Books

Manas pārdomas

Aidan Harte debijas romāns Irenicon kārtējo reizi lika apdedzināties ar YA kategorijā ietilpstošu grāmatu. Tā laime izraudzīties ne visai labais vai pat sliktas šīs kategorijas pārstāvjus (pārsvarā) jau ilgāku laiku likusi apzināti izvairīties, ja aprakstā pamanu YA pazīmes. No nesenākajiem pozitīvajiem piemēriem atmiņā nāk The Spaceship Next Door.

Autors radījis alternatīvu viduslaiku Itālijas versiju, kur ne tikai pilsētvalstis karo savā starpā, bet arī vadošās ģimenes konkurē un shēmo ikdienu, lai noturētos pie esošās vai tiktu pie lielākas ietekmes. Ne kur tas nav tik izteikt kā Rasenna pilsētā, kuras līderiem pat diži neatliek laika lielākam mērķim, kas būtu atbrīvoties no pašas spēcīgākās Concord kundzības. Vairākas desmitgades agrāk Konkordes inženieru ģilde un tās maģijas biedru pielietotā maģija burtiski sadalīja Razennu divās daļās, mākslīgi ar Vilni radot mākslīgu upi un efektīvi pakļaujot galvenāko konkurenti no visām pārējām pilsētvalstīm. Tagad, kad Konkordas ambīcijas ir tikai augušas un tā vērš skatienu uz tālāko Eiropu, Konkorde uz Razennu nosūta inženieri Giovanni, lai viņa vadībā tiktu uzbūvēts tilts, kas savienotu reiz nošķirtās divas pilsētas daļas.

Tikmēr Razennā rit pēdējie mēneši, lai Sofija Scaligeri sasniedzot 17gadu vecumu pārņemtu varu no viņas vietā līdz šim valdošā reģenta Doktora, bet Džiovanni uzrašanās izmaina varas un uzticības trauslo balansu. Tas ir kā katalizators pārmaiņu virpulim. Kaut arī sākotnēji gan pilsēta kopumā, gan Sofijai nav pamata uzticēties Konkordes sūtītam inženierim, viņa paustajām idejām ir pietiekošs spēks un patiesības sāls, lai Sofija aizdomātos par Doktora lēmumiem, kurus līdz tam nav apšaubījusi un ir pilnībā uzticējusies. Tajā pašā laikā arī Sofijas daile uz Džiovanni atstāj pietiekošu iespaidu, lai viņš simpatizētos ar viņas mērķiem un nostātos Razennas pusē.

Jāsaka godīgi, ka bija visai grūti ielasīties un pagāja aptuveni kādas simts lapaspuses līdz mirklim, kad kaut sāku saprast kas un kā. Tam diezgan traucēja biežais itālisko terminu pielietojums, un arī citu autora rakstības stila niķi. Var saprast, ka tas darīts, lai izteiktāk radītu itālisko atmosfēru. Ja vēl vispirms būtu tam dots izskaidrojums, nevis lai lasītājs pats mēģina tikt galā, tad vēl būtu saprotams. Papildus tam varēja just, ka Irenicon ir debijas romāns un ar visu pazemināto ticamības slieksni gan tēlu rīcība, gan (neveikli) dialogi lika vairākkārt nobolīt acis vai nodomāt, ka pat fantāzijas romānā tā neviens nerīkotos.

Diemžēl ar to viss nebeidzas un īpaši uz beigām pa jaunam kļūst vēl smagāk. Citkkārt tas varētu pamudināt uz grāmatas nolikšanu malā, ja ne pēdējās lapaspuses tuvums. Viens izteikts Irenicon un tai skaitā daudzām YA grāmatām piemītošs mīnuss saistīts ar galveno varoņu – Sofijas un Džiovanni – romantisko attiecību lielo ietekmi uz daudz nopietnāka rakstura notikumiem, maz kas var tā nokaitināt. Turklāt ne par vienu no abiem varoņiem uztraukties nav vajadzības (dzīvos vai nē), bet par pārējiem nekas nenoskaņo uz to, lai par tiem rūpētu.

Īsi rezumējot, šaubos vai šogad būšu motivēts, lai izlasītu vai noklausītos The Wave triloģijas otro un trešo grāmatu.