Douglas Preston, Lincoln Child – Thunderhead (Klausāmgrāmata)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Hachette Audio

Manas pārdomas

Pirms sešpadsmit gadiem uzrakstīta, bet tikai nesen nosūtīta vēstule no arheoloģes Noras Kellijas pazudušā tēva ievieš izmaiņas ne tikai viņa meitas un dēla Skipija dzīvēs, bet arī drusku plašākā arheoloģijas aprindu lokā. Iemesls tam ir pavisam vienkāršs, Noras tēvs vēstulē raksta, ka ir atradis ceļu uz leģendām apvīto indiāņu pilsētu Quivara. Varētu domāt, kas gan tur tāds, Noras  vadībā tiktu aizvadīta veiksmīga, moderni ekipēta un ātra Santa Fe institūta sponsorēta ekspedīcija un lieta darīta (grāmata cauri), bet tas jau vairs nebūtu interesanti un par potenciālu zudušās pilsētas dārgumu nokļūšanu pasaules muzejos uzzina kāda trešā puse, kura nebūt nav par to sajūsmā.

Grāmatas tēlu komanda un to raksturi ir raibu raibie. Izvēlēti tieši tādi, lai viegli rastos dramatiski konflikti, domstarpības un šķelšanās starp ekspedīcijas dalībniekiem atšķirīgo uzskatu dēļ par pareizāko veidu, kā veicami izpētes darbi un ko darīt ar artefaktiem – atstāt tos neskartus Quivara pilsētā vai ņemt līdzi. Ne visi augstāk vērtē kultūrvēsturiskās vērtības, un līdzīgi, kā tas bija ar Riptide, dažs labs tēls saslimst ar zelta drudzi un vairs ne dzird, ne redz vai pat ir tuvumā racionālai domāšanai. Mīnuss dodams gan par šo pārāk lielo līdzību ar pirms gada izdotu grāmatu, gan attiecībā uz abu grāmatu ierunātāju Scott Brick, kurš noteikti nedeva iemeslus, lai grāmatu patiktu vairāk. Pieļauju, ka tieši viņa stils kopumā ir liela daļa pie vainas, kāpēc neesmu vairāk apmierināts ar dzirdēto, bet kopumā bija labāka par Riptide.

Grūti pateikt cik lielā mērā tā skaitītos uzslava, bet abiem autoriem arī šoreiz ir padevušies izcili neciešami tēli, kuru rīcību nevar attaisnot itin nekas, kur nu vēl godkārība un vēlme pēc slavas. Reizēm sanāk bīstami tuvu tam pietuvoties, bet bieži negadās, kad stāstā iederētos kāda tēla nāve, plus viņš/viņa to būtu pamatīgi pelnījuši. Sižetu interesantu padara pārdabiskais indiāņu melnās maģijas aspekts (pieminētā trešā puse). Lasītajam atliek tikai izvēlēties vai nosliekties par labu izskaidrojumam, ka tas viss tiek panākts ar dažādām zālītēm un apreibinošām, halucināju izraisošām vielām, vai patiešām Thunderhead aprakstītajā pasaulē pastāv maģija un pārdabiskais. Bet viņi ir tikai acīmredzamie grāmatas ļaundari, kuriem līdzi tur, ja ne pat pārspēj, ‘’civilizētie’’ amerikāņi.

Šogad vairs noteikti ne, bet neizslēdzu iespēju novērtēt vēl kādu citu abu autoru vēlāk sarakstītu kopdarbu.