Joe Harris – The X-files: Cold Cases (X-Files (Audible Original) #1) UN Sharon Washington – Feeding the Dragon (Klausāmgrāmatas)

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Nebūtu Audible uzsācis reizi mēnesi bez maksas devis iespēju noklausīties divus no saviem oriģināli ierunāties darbiem (šķiet pārsvarā īsākas grāmatas), tad arī visticamāk nebūtu tādām ķēries klāt.

X-files: Cold Cases ļauj seriāla faniem atgriezties iemīļotajā paranormālajā pasaulē (neesmu skatījies jaunāko seriālu) un domājams patiktu arī jaunpienācējiem. Katram tēlam ir sava balss, ierunā vairāki oriģinālie aktieri, audio efekti ir savā vietā un iederas izdomātā darbā, un vispār kopumā Cold Cases izklausās pēc audio dramatizējuma/modernas lugas. Droši vien publicitātes nolūkos tapis arī šis video.

Malders un Skallija, kuri jau vairākus gadus dzīvo ar slepenām identitātēm un ‘’adoptētu’’ dēlu (pēdiņās, jo patiesībā tas ir Skallijas dēls, kuru viņam dzimstot nebija droši paturēt), ir spiesti atgriezties un atkal kļūt par aktīviem aģentiem, kad šis dēls nokļūst citplanētiešu uzmanības lokā.

Lielākais šī produkta mīnuss, ka tiek iesākti vairākas stāsta līnijas, bet pat darba beigās daudz kas paliek karājamies gaisā. Tajā pašā gadā vien dažus mēnešus vēlāk ir izdots turpinājums Stolen Lives, bet pat ar visu to tas nešķiet labs tonis atstāt tik daudz kā neatbildēta. Seriālā taču viss jāatrisina vienas epizodes ietvaros, tad kādēļ šajā gadījumā jādara citādāk?

Mistisks Sindikāts, citplanētieši šeipšifteri, kloni un ar prāta kontroli nomākti cilvēki sektās (ģērbušies tumšos paltrakos); paralēlo pasauļu varbūtība, laika plūduma anomālijas un vēl daudz kā paranormāli mistiska sastopams X failu – Aukstajās lietās. Nedomāju, ka tērēšu ikmenēša kredītu, lai noklausītos turpinājumu uzreiz, bet pie atkārtotas iespējas noteikti noklausītos.

Tikmēr Feeding the Dragon, kuru ierunā pati autore Sharon Washington ir tāds kā atmiņu stāsts memuāra stilā par laika posmu, kad viņa ar vecākiem dzīvoja mazā dzīvoklīti lielas bibliotēkas augšējā stāvā – katra grāmatu mīļa sapnis.

Tikai pēcāk izlasīju Goodreads aprakstu, kurā teikts, ka Feeding the Dragon vispirms tapis kā vienas aktrises luga un tikai pēc tam pārlikta arī kā audiogrāmata. Šīs grāmatas gadījumā visvisādie skaņas efekti, autores dīvainās balss intonācijas un vēl šis tas kaitinošs pilnībā nešķita iederīgs ne tikai kā nonfiction darbam, bet arī puslīdz nopietnām atmiņām par bērnību. Varbūt mana kļūda, ka neizlasīju pirms tam, bet tik un tā, šis nav gadījums, kad viena mākslas veida pasniegšanas stils der arī citam. Radās arī iespaids, ka Feeding the Dragon ir tikai tāda kā viena vai divas nodaļas no iecerētas lielākas grāmatas un varbūt pat ir tendēta bērnu auditorijai.

Autore stāsta ne tikai par burvīgo iespēju pēc bibliotēkas darba laika ņemt un lasīt ko vien tīk, bet arī pieskaras citiem tematiem, kā tēva atkarība no alkohola vai mācīšanos prestižā skolā kopā ar bērniem no pārsvarā bagātām (un baltām) ģimenēm.