Valentīna Freimane – Ardievu, Atlantīda!

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Atēna

Manas pārdomas

Ardievu, Atlantīda! ir personas, Valentīnas Freimanes, dzīvesstāsts, par kuru (un arī daudzas citas), pirms šī grāmata nonāca manā rīcībā, pirms tam neko nezināju. Ne mirkli, nesāka šķist, ka stāsts kļūst sauss un garlaicīgs vai sevi žēlojošs attiecībā uz piedzīvoto Otrā pasaules kara laikā un pēc tam; varēja just Freimanes balsi, nevis cita viņas atmiņu pārstāstu.

Augusi pārtikušā un turīgā, kā arī labi izglītotā un kultūru mīlošā ebreju ģimenē, kur viņai ļauta gribas, prāta un domu brīvība, bet ne visatļautība, bērnības lielu daļu dzīvojot galvenokārt Berlīnē un Rīgā, gan arī Parīzē, V. Feimane nebūt nevarētu diži sūdzēties par tā brīža dzīves apstākļiem. Kā pati to vairākkārt to atzīmē, tad līdz pat salīdzinoši lielam vecumam bijusi pasargāta no lielās pasaules un dažādam negācijām pret ebrejiem, īpaši Hitleram gūstot arvien lielāku varu un tuvojoties Otrajam pasaules karam.

Ardievu, Atlantīda! sniedz arī interesantu ieskatu autores pasaulē, kur tikšanās/sastapšanās (vai vismaz regulāra viņu darbu baudīšana un attiecīgā mākslinieka pazīšana) ar lielu daļu tā laika aktieriem (kino, teātris) un operas, baleta māksliniekiem minētajās pilsētās viņai nebija nekas svešs. Nemazāk interesanta bija grāmatas beigu daļa par Valentīnas slēpšanos Rīgā un pārvietošanās no vieniem labiem ļaudīm pie nākošajiem, un kad pat tad varētu teikt, ka viņai nosacīti veicas, nepiedzīvojot tās šausmas, kā citi.

Gandrīz vai rodas vēlme par vienu vai otru, vai kādu citu grāmatā minētu tematiku, palasīt tam veltītu darbu.