Neil Gaiman, Vince Locke, Peter Straub, Dick Giordano, Jill Thompson – The Sandman, Vol.7: Brief Lives (The Sandman #7)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Vertigo

Manas pārdomas

Nīla Geimena The Sandman sērijas septītā krājuma Brief Lives pati galvenā loma būtu piešķirama nevis pašam Sapnim, bet gan viņa jaunākajai māsai Delīrijai/Delirium, pašai jaunākajai no visiem Mūžīgajiem. Tieši viņai, kaut arī tas notiek ciemos pie Iekāres, ienāk prātā ideja beidzot atrast brāli Iznīcību, kurš jau aptuveni 300 gadus vairs nepilda savus pienākumus.

 

 

Kaut arī ar vardarbību un uz iznīcību rosinošām darbībām cilvēci šķiet nevajag diži daudz pamudināt, Sapņa viedoklis tomēr nedz par saviem, nedz arī par brāļa nav darba pienākumiem šo gadu laikā nav mainījies. Tomēr iesākoties grāmatai, Sapnis cieš no tikko izjukušām attiecībām, nolemdams savas zemes iemītniekus vairāk kā nedēļu ilgstošām lietavām. Tādēļ Delīrijas negaidītais piedāvājums atrast Iznīcību, ko Sapnis sākotnēji neuztver pārlieku nopietni, pat nāk kā saukts, lai novirzītu domas citā gultnē.

Kā to pierāda viens no mazāk nozīmīgiem tēliem, kuram lemts grāmatas ietvaros ņemt nelāgu galu, tad arī pēc +/- 15 000 gadus gara mūža, brīdī, kad pēc tevis ierodas pati Nāve, gribas teikt ‘’vēl ne’’. Pēc viņiem piešķirtā nosaukuma Mūžīgie/Endless varētu domāt, ka šīs septiņas būtnes gan pastāvēs ilgāk par visiem, bet kā visam, kam ir sākums, tas automātiski pēc loģikas paredz, ka jābūt arī beigām. Un kā jebkuram dievam, kas reiz ticis pielūgts, gan jau arī viņiem reiz būs laiks atvadīties.

Par laimi, ne viss krājums norit tik sērīgās noskaņās, un par to atkal ir jāpateicas Delīrijai, kuras darba aprakstā ietilpstošās īpašības un raksturs nu nemaz nepalīdz nopietni darbu veikšanai, kas prasa uzmanības koncentrēšanu. :D