Svens Kuzmins – Pilsētas šamaņi

Grāmatas apraksts no Goodreads/Synopsis from Goodreads:

Svens Kuzmins (1985) ir rakstnieks, mākslinieks un aktieris. Galvenokārt raksta prozu un publicistiku, taču bieži eksperimentē arī citās mākslas un literatūras jomās. Plašākai publikai pazīstams kā viens no etīžu teātra NERTEN autoriem. “Pilsētas šamaņi” ir Svena Kuzmina pirmais stāstu krājums, grāmatu papildina autora grafikas. Viņa darbi ir tulkoti angļu, krievu un lietuviešu valodā.

“Svens Kuzmins prot ne tikai aizraut, ieintriģēt vai izaicināt. “Pilsētas šamaņos” apkopoto stāstu lasīšana atstāj labi pavadīta laika, kā arī svaigas un baudāmas literatūras pēcgaršu.”
Pēteris Dragūns

“Kopš pašiem tās pirmsākumiem latviešu literatūrā bijis tik daudz laucinieciskuma, ka bez ievērības nav palicis neviens mēģinājums pilsētā radīt literatūru par pilsētu un pilsētniekiem, kas interesētu gan pašus pilsētniekus, gan ziņkārīgus lauciniekus. Taču Svenam Kuzminam, kā šķiet, ar to vien nav gana. Tas, kas lasāms šajos stāstos, ir ne tik daudz latviešu literatūra (rakstīta gan ir latviski, un kur gan lai sprūk) vai pilsētnieciska literatūra, bet visīstākais, ne pārāk senā pagātnē par kaitīgu un izskaužamu uzskatītais kosmopolītisms. Reliģiskā fanātisma piekritējiem, tradicionālo vērtību aizstāvjiem un citiem radikāļiem labāk nelasīt, citādi vēl piemeklēs pēc pašu ieskatiem kas nelabs.”
Pauls Bankovskis

Grāmata izdota ar VKKF atbalstu.

Izdevniecība/Publisher: Dienas Grāmata

Kā tiku pie šīs grāmatas?/How I got this book?

Paldies izdevniecībai par grāmatas eksemplāru!

Vērtējums/Rating: 5/5

Mana recenzija (pārdomas)/My (thoughts) review

Grāmatas vāks ar dāmas noturīgo skatienu un sarkano krāsu ir visai spēcīgs, kas ir kā bonuss grāmatas saturam. Patika arī īpatnējie zīmējumi pirms katra stāsta, un šķiet pēc trešā stāsta (kopā 11) Ihtiologs nenoturējos un apskatījos, kurš ir mākslinieks šai grāmatai; kā izrādās autors pats. Vienīgais, kas (konspiratoriski) satrauc, ir visu redzošā acs.

Stāstu krājumos liela nozīme, bez visu stāstu saderības kopumā, ir pirmajam un pēdējam stāstam. ‘’Pilsētas šamani’’ lieliski atklāj stāsts Kā es mīlu Raini, kur kāds puisis atgriežas dzimtajā pusē, kam par iemeslu ir tēva bēres. Atceras attiecības ar viņu, māti un brāli, kā arī atminas skolotāju Sabīni, pret kuru 13 gados izjuta lielāku pieķeršanos, kā pret vienkāršu skolotāju.

Lietus deja ir atbilstoša izvēle krājuma noslēgumam, un citādāk nemaz nevarētu. Šis stāsts ir tieši saistīts tēlu ziņā ar agrāk esošiem, bet ne pēc kārtas, stāstiem Drebeklis un Piena un banāna maģija. Un, domājams, nekļūdīšos, apgalvojot, ka pateicoties šiem trim stāstiem, pirmkārt visam stāstu krājumam kopā dots nosaukums ‘’Pilsētas šamaņi’’ un otrkārt (varbūt pat vēl svarīgāk) veiksmīgi izvairīsimies no pilsoņu kara.

No pārējiem gribētos izcelt stāstu Gaļas vīrs. Labs humors, un Teofila Evangelū sajūsma un entuziasms par gaļu un tās pagatavošanu ir vienkārši nepārspējams un smaidu raisošs! : ) Izsalkušam šo labāk nelasīt. :D Bet uz vispārējā fona laukā krita/vismazāk patika Spēki, kur viena mākslinieka glezna pastarpināti izraisa veselu notikumu ķēdi bezmaz vai pa pus pasauli.

***************************************

This book’s cover with the lady’s steady stare and the use of the red color is quite strong, which is only a bonus that comes with the text. I liked also the peculiar drawing before each short story, and I think after the third (totally 11) Ihtiologs (Ichthyologist) I had to look who is the artist for this book and as it turns out it is the author himself. Only thing that (conspiratorially) worried me was the all Seeing Eye.

In short story collections an important thing, besides that all stories should be somehow connected, is the first and the last story. ‘’Pilsētas šamaņi’’ is wonderfully opened with a story Kā es mīlu Raini (How I love Rainis) in which a guy comes back to his childhood home because of the funeral of his father. He remembers not only the relationships with his family but also that he had a crush on his teacher Sabīne at the age of 13.

Lietus deja (Rain dance) is the correct choice to end this collection and it couldn’t be any other. This story is directly linked (recurring characters) with Drebeklis and Piena un banāna maģija (The magic of milk and banana). And I believe that I won’t be wrong by saying that because of these three stories the book got its title, but maybe most importantly they managed to prevent the civil war.

From other stories I would like to highlight Gaļas vīrs (Meat man). The humor is good, and the enthusiasm and joy of how Teofils Evangelū speaks about meat and cooks it is something amazing! : ) You better don’t read it if you’re hungry. :D But overall the least favorite story for me was Spēki (Forces) in which a one man’s painting indirectly create chain of events around the world.